Civillikuma 1072.pantā teikts, ka katra kopīpašnieka domājamā daļa kopējā lietā pieder vienīgi viņam. Tādēļ viņš drīkst ar to rīkoties atbilstoši tās būtībai, ja vien šī rīcība līdz ar to neattiecas uz pārējo kopīpašnieku daļām. Uz šā pamata katram kopīpašniekam ir tiesības viņam piederošo kopējās lietas daļu arī atsavināt vai ieķīlāt.

Tātad domājamā daļa ir diviem vai vairākiem īpašniekiem kopīpašumā esoša noteikta apmēra daļa, kas pieder katram daļu īpašniekam atsevišķi.

Piemēram, pārdodot ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma, nozīmē pārdot pusi no tā. Ja īpašuma lietošanas kārtība nav noteikta, tad nevar konkrēti noteikt, kura zemes gabala/ēkas daļa tiek pārdota. Klasiskākais piemērs šādai situācijai ir namīpašumi, kuri nav sadalīti atsevišķos dzīvokļos. Tādos gadījumos īpašniekam pieder konkrētas domājamās daļas no visas ēkas un lietošanā ir nodots konkrēts dzīvoklis. Viņš nevar pārdot tādu dzīvokli, kurš nav nodots viņa lietošanā.

Ja kopīpašuma domājamā daļa tiek pārdota personai, kura nav kopīpašnieks, tad pārējiem kopīpašniekiem divu mēnešu laikā, skaitot no pirkuma līguma noraksta saņemšanas, pieder pirmpirkuma tiesības, bet gadījumos, kad pirmpirkuma tiesības nav bijis iespējams izlietot atsavinātāja vainas dēļ, ir pārdodamā īpašuma izpirkuma tiesības.