Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Labdien! Manai vecmāmiņai ir 91 gads, demence un piešķirta 1. grupas invaliditāte. Šobrīd, lai vecmamma sevi un citus neapdraudētu, viņa atrodas maksas pansionātā, kurā viņai tiek nodrošināta pilna aprūpe, tostarp medicīniskā aprūpe (vecmammai ir insulējams cukura diabēts). Visus izdevumus, kurus nenosedz viņas pensija un invaliditātes pabalsts, sedzu es, viņas mazmeita. Viņas dēls – mans tēvs – ir miris. Esam 3 mazbērni, bet abi pārējie mazbērni šobrīd neiesaistās vecmammas aprūpes un citu lietu kārtošanā. Saprotu, ka, neskatoties uz demenci un 1. grupas invaliditāti, viņas rīcībspēja tomēr nav ierobežota. Tajā pašā laikā man nav likumisku tiesību vecmammu nekādi pārstāvēt, jo parādās arvien vairāk jautājumu saistībā ar viņas īpašuma apsaimniekošanu (piemēram, elektrības, telefona atslēgšana mājā, kurā viņa vairs nedzīvo) un citas formalitātes, par kurām diemžēl vecmamma vairs nav spējīga saprātīgu lēmumu pieņemt. Pēc sazināšanās ar notāru sapratu, ka šajā situācijā vecmamma mani vairs nevar pilnvarot, jo, kā izteicās notārs, sastādot notariālo aktu, piemēram, ģenerālpilnvaru, esot jābūt pārliecībai, ka persona saprot, ko viņa dara, un ar demences pacientiem tas neesot tik vienkārši. Tāpēc vēlos saprast un noskaidrot, kur man būtu jāvēršas un kas tieši būtu jādara. Vai jākārto vecmammas rīcībspējas ierobežošana vai drīzāk aizbildniecība? Vai ir kāds cits process, kas varētu palīdzēt situāciju risināt, un, galvenais, pie kā vērsties? Paldies!
Ja garīga rakstura vai citi veselības traucējumi personai, kura nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt, nav pārejoši, personas rīcībspēju var ierobežot. Rīcībspēja ir ierobežojama, ja tas nepieciešams šīs personas interesēs un ir vienīgais veids, kā tās aizsargāt. Saskaņā ar Civillikuma 358.1 panta pirmo daļu rīcībspēja personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem var tikt ierobežota tādā apjomā, kādā persona nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt. Rīcībspējas ierobežojuma apjomu nosaka tiesa. Līdz ar rīcībspējas ierobežošanu personai ir nodibināma aizgādnība.
Atbilstoši Civilprocesa likuma 264.1 pantam pieteikumu par personas rīcībspējas ierobežošanu garīga rakstura vai citu veselības traucējumu dēļ un aizgādnības nodibināšanu tiesā var iesniegt pati persona, tās bērni, brāļi, māsas, vecāki, laulātais vai prokurors. Tā kā norma neparedz šādas tiesības personas lejupējiem, kas nav viņas bērni (piemēram, mazbērniem, mazmazbērniem), jums vispirms jāvēršas pie prokurora, kurš pieņems lēmumu par pieteikuma iesniegšanu tiesā.
Civilprocesa likuma 267.1 panta pirmā daļa noteic, ka pēc lietas dalībnieku lūguma tiesa var pieņemt lēmumu, ar kuru uz laiku līdz sprieduma taisīšanai par rīcībspējas ierobežošanu nodibina attiecīgajai personai pagaidu aizgādnību. Atbilstoši Civillikuma 364.2 panta ceturtajai daļai tiesa, nodibinot pagaidu aizgādnību, nosaka aizgādņa pienākumu vest tikai noteiktas lietas. Noteiktu lietu vešana ir saistāma ar personas neatliekamu lietu kārtošanu vai personas pamatvajadzību vai kopšanas nodrošināšanu.
Aizgādņus pār pilngadīgajiem pēc tiesas sprieduma par rīcībspējas ierobežošanu saskaņā ar Civillikuma 355. panta pirmo daļu ieceļ bāriņtiesa, kurai jānoskaidro personas viedoklis par ieceļamo aizgādni, ja vien persona spēj to formulēt. Bāriņtiesa par aizgādni var iecelt kādu no personas tuvākajiem radiniekiem. Augstākā tiesa 2019. gada 26. septembra lēmumā lietā Nr. SKA-1460/2019 ir norādījusi, ka aizgādnībā nododamā tuvākajiem radiniekiem ir subjektīvās tiesības prasīt, lai viņi tiktu iecelti par aizgādņiem.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
