Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ir gadījumi, kad cilvēks ar aktīvu rīcību sev nekaitē, bet ir vajadzīga palīdzība.Tiesa var vērtēt, cik ilgam laikposmam pagaidu aizgādnība ir nosakāma - līdz diviem gadiem vai arī īsākā periodā. Aizgādnis tiek iecelts konkrētu lietu kārtošanai, nosakot, ko viņš drīkst darīt, jo šis ir pagaidu risinājums un nav pamata aizgādnim noteikt plašas tiesības rīkoties personas vietā.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
No 1993.gada Latvijā bija spēkā Civillikuma normas, kas balstīja šo nostādni: 358.pants noteica, ka garā slimie, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju, atzīstami par rīcības nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu, un ar to rīkoties, kādēļ pār viņiem ieceļama aizgādnība.
Savukārt, ja tiesa garā slimo atzinusi par izveseļojušos, t.i., rīcības spējīgu, tā uzdod bāriņtiesai atlaist aizgādņus no amata pēc tam, kad viņi iesnieguši norēķinu un nodevuši veselību atguvušajai personai mantu, kas atradusies viņu pārvaldībā (364.pants).
Rīcībspējas ierobežojumi un aizgādnība
Situācija krasi mainīta kopš šā gada 1.janvāra, kad līdz ar grozījumiem Civillikumā (CL), Civilprocesa likumā (CPL), Bāriņtiesu likumā (un vēl citos) mūsu valstī, atsakoties no pilnīgas rīcībspējas atņemšanas, stājās spēkā jauns rīcībspējas regulējums. Tagad, ja personai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi, tās rīcībspēju var vienīgi ierobežot, ja tas nepieciešams šīs personas interesēs un tas ir vienīgais veids, kā tās aizsargāt.
Likumā arī noteikts, ka rīcībspēja personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem var tikt ierobežota tādā apjomā, kādā tā nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt.
Tiesa, izvērtējot personas spējas, vispirms nosaka, vai un kādā apjomā aizgādnis ar aizgādnībā esošo rīkojas kopīgi, un tikai pēc tam – vai un kādā apjomā aizgādnis rīkosies patstāvīgi.
Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska skaidro: "Iesaistot šajā procesā pašu personu, tiek izvērtēts, tieši kurā jomā viņas spējas ir ierobežojamas; arī tiesai, maksimāli pieturoties pie pozīcijas, ka ierobežojums ir uzliekams tikai tām rīcībām, kur tas patiešām nepieciešams, aizgādnim tiek noteikts konkrēts pienākumu ietvars. Ir personas, kuras neprot lasīt, skaitīt, ir viegli ietekmējamas, taču tās nav izslēdzamas no sabiedrības ar kādu maksimālo ierobežojumu, bet, tieši pretēji, daudzos jautājumos pašas ir spējīgas rīkoties un pieņemt lēmumus."
Civiltiesību departamenta Vispārējo civiltiesību nodaļas juriskonsulte Silvija Gutāne papildina: "Vairums grozījumu tika veikti attiecībā uz garā slimajām personām (vienlaikus precizējot arī terminoloģiju – pārdēvējot par personām ar garīga rakstura traucējumiem); pārskatīts arī regulējums attiecībā uz personām ar izlaidīgu vai izšķērdīgu dzīvesveidu, un ir jauns regulējums, kad arī citu veselības traucējumu dēļ ir iespējama personas interešu aizsardzība. Piemēram, insulta un komas gadījumi, kad persona sevi pārstāvēt nav spējīga.
"Par pagaidu aizgādnības nodibināšanu bez vai ar rīcībspējas ierobežošanu lemj tiesa."
Tagad tiesa var nodibināt pagaidu aizgādnību bez rīcībspējas ierobežošanas, un aizgādnim būs jārīkojas personas interesēs. Lai tiesa varētu šādu nolēmumu pieņemt, ir jāpierāda, ka šāda pagaidu aizgādnība ir steidzama un neatliekama.
Tie ir gadījumi, kad cilvēks ar aktīvu rīcību sev nekaitē, bet ir vajadzīga palīdzība, lai viņa vietā varētu rīkoties kāds cits. Tiesa var vērtēt, cik ilgam laikposmam pagaidu aizgādnība ir nosakāma - līdz diviem gadiem vai arī īsākā periodā. Aizgādnis tiek iecelts konkrētu lietu kārtošanai, nosakot, ko viņš drīkst darīt, jo šis ir pagaidu risinājums un nav pamata aizgādnim noteikt plašas tiesības rīkoties personas vietā.
CL ir teikts, ka tiesa, nodibinot pagaidu aizgādnību, nosaka aizgādņa pienākumu uzņemties tikai noteiktas lietas. Tas ir – neatliekamu lietu kārtošana vai personas pamatvajadzību vai kopšanas nodrošināšana."
Pagaidu aizgādnība izbeidzas:
Pagaidu aizgādni ieceļ bāriņtiesa.
Viens no jaunumiem - nākotnes pilnvarojums
"Jaunums rīcībspējas regulējumā ir nākotnes pilnvarojums," stāsta D.Palčevska. "Ja cilvēks apzinās, ka viņam nākotnē var rasties problēmas ar lēmumu pieņemšanu, vēlas nodrošināties varbūtībai, ka ar viņu notiek kaut kas slikts (smaga slimība vai negaidīts nelaimes gadījums), kas liedz lemt par sevi, viņš ar pilnvaru uztic savai uzticības personai konkrētu lietu kārtošanu.
Pilnvarā ir skaidri norādams – ko un cik lielā apjomā konkrētā brīdī, kad persona nevarēs rīkoties, pilnvarotā persona varēs darīt viņa vietā. Tā ir alternatīva, lai vienkārši, ātri atrisinātu šādas situācijas personas interesēs un turklāt nenoslogotu tiesas.
Nākotnes pilnvarojuma līgumu taisa notariālā akta formā, personīgi klāt esot pilnvarotājam un pilnvarniekam, un reģistrē Notariāta likumā noteiktajā kārtībā (CL 2317.2 pants).
Nākotnes pilnvarojuma līgums stājas spēkā tā noslēgšanas dienā, bet pilnvarnieks savu darbību ir pilnvarots uzsākt ar brīdi, kad speciālajos likumos noteiktajā kārtībā konstatēts un reģistrēts tāds pilnvarotāja stāvoklis vai juridisks fakts, kura dēļ viņš uz laiku vai pastāvīgi nespēj saprast savas darbības nozīmi un nespēj vadīt savu darbību."
Saeima pirmajā lasījumā ir konceptuāli atbalstījusi grozījumus Ārstniecības likumā, kas paredz ārstu konsīlijam sagatavot atzinumu par personas veselības stāvokli, uz kura pamata darbību var uzsākt nākotnes pilnvarnieks. Nākotnes pilnvarojuma līgumu noslēgšanas iespēja ir paredzēta no šī gada 1.jūlija.
Rīcībspējas ierobežojumi
"Otrs gadījums ir tad, kad nosaka rīcībspējas ierobežojumu, ko jāpārskata ne retāk kā reizi septiņos gados. To piemēro galējas nepieciešamības gadījumā, un šeit pamats ir cits: persona sev jau ir radījusi kādu kaitējumu ar darbībām, ko nesaprot un neprot vadīt, vai arī garīga rakstura vai citi veselības traucējumi ir tik ilgi un smagi, ka skaidri redzams - situācija drīzumā vai arī diemžēl nekad nemainīsies," stāsta S.Gutāne. "Taču saskaņā ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām arī šis rīcībspējas ierobežojums jebkurā gadījumā ir jāpārskata."
Rīcībspējas ierobežojumu piemēro arī Civillikuma 365.panta gadījumā, nosakot, ka personām, kas, izlaidīgi vai izšķērdīgi dzīvojot, kā arī alkohola vai citu apreibinošo vielu pārmērīgas lietošanas dēļ draud novest sevi vai savu ģimeni trūkumā vai nabadzībā, tiesa nosaka rīcībspējas ierobežojumu un nodibina aizgādnību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Šādā gadījumā tiesa minētajai personai atņem rīcību un pārvaldību pār viņas mantu tādā apjomā, kāds nepieciešams šīs personas mantas pārvaldībai un ar ģimenes uzturēšanu saistīto izdevumu segšanai. Tiesa vispirms nosaka, vai aizgādnis ar aizgādnībā esošo rīkojas kopā un pēc tam - vai aizgādnis rīkojas patstāvīgi un uzdod attiecīgajai bāriņtiesai iecelt vienu vai vairākus aizgādņus.
Palielinās tiesas un bāriņtiesu loma
Par pagaidu aizgādnības nodibināšanu bez rīcībspējas ierobežojuma un aizgādnības nodibināšanu ar rīcībspējas ierobežošanu lemj tiesa, izņemot gadījumus, kad personu jau pārstāv nākotnes pilnvarnieks vai persona spēj pie notāra paust skaidru gribu noformēt pilnvarojumu un ikdienā nepieciešamās lietas var risināt bez aizgādņa palīdzības.
CPL ir noteikts, ka pieteikumu tiesā var iesniegt personas bērni, brāļi, māsas, vecāki, laulātais vai prokurors. "Kaimiņš vai kāda cita trešā persona to nevar darīt, jo tad viņi iegūtu sensitīvus datus par cilvēka veselības stāvokli un tādējādi tiktu pārkāptas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību," paskaidro S.Gutāne.
"Persona, kura ir konstatējusi kādas problēmas, var vērsties pie prokurora, kam ir tiesības šādu pieteikumu tiesā iesniegt. Ja prokuroram pietrūks informācijas, viņš vērsīsies bāriņtiesā un lūgs palīdzību. Kad pieteikums ir iesniegts tiesā, pierādījumi tiek izvērtēti, un ir paredzēts, ka arī tiesa pēc savas iniciatīvas varēs izprasīt papildu pierādījumus.
"Tiesa nosaka rīcībspējas ierobežojumu un nodibina aizgādnību arī personām, kas, izlaidīgi vai izšķērdīgi dzīvojot, draud novest sevi vai savu ģimeni trūkumā vai nabadzībā."
Bāriņtiesai šajā procesā ir skaidra loma: tā sniedz informāciju tiesai, lai jautājumu izlemtu iespējami objektīvāk. Iepriekš liela ietekme bija medicīniskajām ekspertīzēm. Tomēr līdzšinējā praksē bija vērojami trūkumi – dažkārt ne tik daudz vērtēja personas spējas (turklāt ierobežotā laika posmā), bet vairāk balstījās uz slimības diagnozi un personas slimības vēsturi. Svarīgāk tiesai būtu uzklausīt to personu liecības, kas ikdienā komunicē ar personu, kam ir šie veselības traucējumi."
"Ja, piemēram, cilvēkam ir šizofrēnija, bet viņš lieto zāles un rīkojas adekvāti, tad, šādi vērtējot, rīcībspējas ierobežojumi tikai diagnozes dēļ nepamatoti var tikt pieņemti kādas ļaunprātīgas personas interesēs," pamato D.Palčevska.
S.Gutāne atklāj, ka dažkārt pietika, ka tiesā uzrādīja izziņu ar diagnozi, nolēma, ka veselības stāvokļa dēļ cilvēks nav aicināms uz tiesas sēdi, un tā viņš nemaz nezināja, ka ar tiesas spriedumu viņam atņemta rīcībspēja, jo tiesai nebija pienākuma personu par to informēt. "Tagad esam paredzējuši tādu papildu drošību, ka tiesai tomēr procesa laikā ir pienākums šo personu informēt un uzklausīt. Protams, būs gadījumi, kad to objektīvu iemeslu dēļ nevarēs izdarīt, bet civilprocesā ir ietverti principi, kas ļauj nodrošināt, lai persona iegūtu informāciju par tās rīcībspējas ierobežojumu."
Saskaņā ar jauno CPL regulējumu tiesai daudz detalizētāk būs jānoskaidro un jāizvērtē, tieši kurās jomās personas tiesības nepieciešams ierobežot. Piemēram, personai var ierobežot mantiskās tiesības – rīcību ar liela apmēra darījumiem, bet saglabāt tiesības veikt darījumus par mazām summām.
"Bāriņtiesu likumā ir iekļauta atsauce, kāda informācija var noderēt tiesai – sarunu protokoli, dzīvesvietas apsekošana, liecību ievākšana no cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar attiecīgo personu. Bāriņtiesai ir piekļuve dažādiem reģistriem, tā redz, kāda situācija ir personas kontā, kāda līdz šim bijusi rīcība ar mantu, un visu šo informāciju var iesniegt arī tiesā," stāsta S.Gutāne. "Savukārt CL tagad ir iekļauts ļoti svarīgs princips, ka aizgādnim ir jāuzklausa aizgādnībā esošā persona, jāņem vērā tās viedoklis."
"Aizgādņi netiek atbalstīti no valsts puses, nesaņem nekādu atlīdzību."
"Ja aizgādnībā esošai personai rodas domstarpības ar aizgādni, tad jādodas uz bāriņtiesu. Taču, ja strīdu bāriņtiesā nav iespējams atrisināt, tas izšķirams tiesā. Tomēr tad jāpierāda, ka domstarpības vispirms mēģināts atrisināt bāriņtiesā," grozījumus CPL skaidro D.Palčevska.
Viņa arī norāda, ka jaunā regulējuma kvalitatīvā ieviešanā ir kāda joprojām neatrisināta problēma: "Aizgādņi netiek atbalstīti no valsts puses, nesaņem nekādu atlīdzību. Tikai atsevišķas pašvaldības pēc savas labās gribas atbalsta cilvēkus, kas šo pienākumu uzņemas, bet atlīdzība ir simboliska. Ir daudz vientuļnieku, kuriem par aizgādni ieceļ pašvaldības sociālās palīdzības dienesta darbiniekus vai sociālās aprūpes centra darbiniekus, kas nav pareizi, bet tas ir vienīgais risinājums."
Pāreja no pagaidu regulējuma uz jauno kārtību
Vienu rīcībspējas regulējuma sistēmu uzreiz nevar nomainīt ar citu. No pērnā gada februāra līdz šā gada 1.janvārim rīcībspējas lietu izskatīšana notika pagaidu kārtībā.
Satversmes tiesa (ST) 2010.gada 27.decembrī pieņēma spriedumu, saskaņā ar kuru no 2012.gada kā neatbilstoši Satversmei vairs nebija spēkā divi CL panti (358. un 364.p.), kas noteica rīcībspējas tiesisko regulējumu. ST spriedums lielā mērā bija balstīts uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (stājās spēkā 2010.gada 31.martā), Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem šajā jomā un citiem dokumentiem.
Tā kā gada laikā izstrādāt un apstiprināt vērienīgas izmaiņas vismaz trijos likumos un atbilstoši tiem pārkārtot atbildīgo institūciju darbību nebija iespējams, ar grozījumu likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 2012.gada 13.februārī stājās spēkā minētais pagaidu regulējums.
Tas noteica: līdz brīdim, kad stāsies spēkā grozījumi iepriekš minētajos trīs likumos, personām, kuras gara slimības vai plānprātības dēļ nespēj patstāvīgi īstenot savas tiesības un ja tas tiek darīts to interesēs, ir nodibināma tikai pagaidu aizgādnība; tiek apturētas tiesvedībā esošās lietas par personas atzīšanu par rīcības nespējīgu un aizgādnības nodibināšanu.
"Ir daudz vientuļnieku, kuriem par aizgādni ieceļ pašvaldības sociālās palīdzības dienesta darbiniekus, kas nav pareizi, bet tas ir vienīgais risinājums."
Tagad ir jautājums, kā saskaņā ar jauno kārtību tiks pārskatīti spriedumi rīcībnespējas lietās, kas pieņemti līdz 2011.gada 31.decembrim, un kas notiek ar spriedumiem par pagaidu aizbildnību un apturētajām lietām.
S.Gutāne skaidro: "Viena lietu grupa ir pagaidu aizgādnība kā pagaidu noregulējums; par tām mēneša laikā (līdz 31.janvārim) aizgādnim bija jāiesniedz jauns pieteikums tiesā par rīcībspējas ierobežošanu. Ja tas nebija izdarīts, par šo pagaidu regulējumu tiesnesis pieņem lēmumu, ka tas tiek izbeigts.
Piemēram, Rīgas bāriņtiesa savus aizgādņus bija informējusi, ka viņiem jārūpējas, lai janvārī pieteikumi tiesā būtu iesniegti. Tomēr personu, kurām ir noteikta tikai pagaidu aizgādnība, ir ļoti maz.
Nākamā grupa ir lietas par rīcībnespējas atzīšanu, kas visticamāk bija ierosinātas pēc pagājušā gada 1.janvāra, bet bija apturētas, jo tās nevarēja izskatīt pēc būtības: tolaik likumos nebija atbilstošu normu. Ja lietas dalībnieks vai aizgādnis nebūs ierosinājis lietas izskatīšanu, tad tiesvedību atjaunot varēs pati tiesa. Pieteicējs var grozīt (precizēt) jau esošā pieteikuma saturu atbilstoši jaunajām likuma normām."
Vecie spriedumi, kā informē D.Palčevska, ir pieņemti attiecībā uz aptuveni 2500 personām. Pirmo četru gadu laikā aizgādņiem ir pienākums iesniegt pieteikumu tiesā par lietas pārskatīšanu, jo rīcībnespēja vairs nepastāv un ir jāvērtē šo personu rīcībspējas ierobežojumi rīcībā ar mantu. Ja aizgādnis vilcinās, uz tiesu var doties arī pašas personas un lūgt, lai rīcībnespējas lietu pārskata.
"Tās ir cilvēku personiskās tiesības prasīt pārskatīt ierobežojumus viņu rīcībspējai un brīvībai. Tā ir viņu civilprocesuālā rīcībspēja, kurās viņi nav ierobežoti," uzsver D.Palčevska.
Cilvēku personiskās nemantiskās tiesības un Latvijas Republikas Satversmē aizsargātās cilvēku pamattiesībās, protams, nekad nevarēs ierobežot.
Taču šobrīd vēl nevaram uzskatīt, ka rīcībspējas tiesiskais regulējums mūsu valstī būtu sakārtots visā pilnībā un atbilstoši ANO konvencijai, jo sekos grozījumi citos normatīvajos aktos saistībā ar izmaiņām rīcībspējas tiesiskajā regulējumā. Turklāt jāturpina risināt ANO konvencijas prasību izpilde, nodrošinot personām ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem atbalsta sniegšanu, lai tām nebūtu jāierobežo rīcībspēja.
