Tiesībsargs Saeimai 2013.gada 15.februārī iesniedza Ziņojumu par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem situāciju valsts sociālās aprūpes centros (VSAC), jo citi iepriekšējie mēģinājumi pievērst uzmanību daudzajām problēmām palika nesadzirdēti.
Tiesībsargs Juris Jansons atzīst: jā, šāda veida ziņojums Saeimai bija kas jauns, bet tieši tādā veidā problēmas aktualizēšana guvusi skaļu rezonansi sabiedrībā. Krietni klusākās metodes izrādījās neefektīvas – arī iepriekšējos gados tiesībsargs bija konstatējis pārkāpumus VSAC un sniedzis ieteikumus atbildīgajām institūcijām, bet tie netika ņemti vērā. Tagad, kad problēma skaļi un skaidri pierādīta arī politiķiem, iesaistītās institūcijas reaģē daudz veiklāk un ar lielāku izpratni.
Ziņojums nosacīti sadalāms četrās daļās: VSAC klientu tiesības dzīvot sabiedrībā; tiesības uz brīvību; veselības aprūpe; sociālā aprūpe un rehabilitācija.
Tiesībsarga vērtējums par situāciju valsts sociālās aprūpes centros kopumā ir kritisks. Klienti pārsvarā dzīvo šaurībā, lai gan dažkārt cilvēks te pavada nevis dažus mēnešus vai gadus, bet pat visu mūžu – šīs ir viņa mājas. Ir apdraudēta arī cilvēku brīvība – valstī nav vienota normatīvā regulējuma, kas noteiktu, kādos gadījumos VSAC būtu jāliedz iespēja klientam pamest savu valsts nodrošināto māju teritoriju. Lai gan tā nav slēgta tipa iestāde, dažkārt tās teritorijas atstāšana klientiem tiek liegta nepamatoti.
Arī par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu īstas skaidrības nav: lai arī VSAC nav ārstniecības iestāde, veselības aprūpes pakalpojumus klienti tomēr saņem. Tāpat daudz jautājumu rada, cik informēti ir centros mītošie par viņu ārstniecību un tajā pielietotajiem medikamentiem.
Darbinieki nav vainīgi, vainīga – sistēma
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča bažījas, kā tiesībsarga ziņojumu izprot sabiedrība. Proti, vai ziņojums nerada priekšstatu, ka pie visa vainojami centru darbinieki – viņi liedz iziet ārpus teritorijas, viņi dod klientiem kaut kādas zāles, lai tikai pašiem būtu vieglāk strādāt, viņi dara vēl to un to.
Tiesībsargs uzsver, ka ziņojuma secinājumi nenorāda uz VSAC strādājošo darbinieku darba kvalitāti vai efektivitāti, bet gan uz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas sistēmas nepilnībām. "Manuprāt, katrs aprūpes centra darbinieks būtu pelnījis, lai viņam piešķir ordeni," atzīst Juris Jansons.
"Tiesībsarga ziņojums Saeimai bija kas jauns, bet tieši tādā veidā problēmas aktualizēšana guvusi skaļu rezonansi sabiedrībā."
Tomēr vairāki Saeimas deputāti Sociālo un darba lietu komisijas 13.marta izbraukuma sēdē Tiesībsarga birojā atgādināja: ir jārunā un jādomā ne tikai par VSAC klientiem, bet arī par darbiniekiem – par viņu problēmām, viņu cilvēktiesībām. Zemākās kategorijas aprūpētāji centros saņem minimālo algu.
Saeimas deputāti spriež: tas nav normāli – tāda vien alga par tik smagu darbu! Tai pašā laikā minimālo algu saņem daudzi valsts sektorā strādājošie… Vai tas ir normāli? Tiesībsargs atgādina: runa ir par pienācīgiem darba apstākļiem un taisnīgu atalgojumu valstī kopumā, nepievēršot uzmanību kādai konkrētai profesijai vai darbavietai.
Ministrijas sarosījušās risinājumu meklēšanai
VSAC ir Labklājības ministrijas gādībā, un tiesībsarga ziņojumā atklātais ministrijai nav pārsteigums. "Nav tā, ka mēs par šīm problēmām būtu uzzinājuši tikai šodien vai vakar," teic Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš.
Tomēr ziņojums ir licis sarosīties. Pēc tā nosūtīšanas Saeimai Labklājības ministrija un Veselības ministrija tikušās darba grupās, izstrādājot grozījumus tiesiskajā regulējumā – MK noteikumos Nr.60 "Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām".
Grozījumos tiks paredzēts, ka ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās nepieciešamības gadījumā drīkst izveidot struktūrvienības veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai. Tie būtu veselības punkti, kas reģistrēti ārstniecības iestāžu reģistrā.
"Diemžēl apmēram ceturtā daļa medikamentu VSAC klientiem tiek doti bez ārsta nozīmējuma."
Patlaban vēl nav skaidrs, ko kopumā darīt ar klientu medicīnisko apkalpošanu VSAC – stiprināt ģimenes ārstu institūcijas atbildību vai katrā centrā pieņemt darbā speciālistu, kas noslēgtu līgumu ar Nacionālo veselības dienestu un gādātu tieši par šī centra klientiem.
Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Cipule mudina vairāk domāt par pirmo variantu – sadarbību ar ģimenes ārstiem, jo katrs centra klients ir reģistrēts pie ģimenes ārsta un viņam tāpat kā līdz šim būtu jāgādā par katra sava pacienta veselību. Galu galā jāpatur prātā, ka VSAC nav slimnīca, bet gan mājas, tādēļ arī veselības aprūpei te jābūt kā mājās – ar mājas vizītēm un mājas aprūpi, kā tas notiek ar visiem citiem ģimenes ārstu pacientiem.
Visam vajag naudu, un daudz
Patlaban Labklājības ministrija ir izanalizējusi VSAC klientu vietu skaitu un telpu noslogojumu, kā arī izvērtējusi ēku infrastruktūru un telpu tehnisko stāvokli. Vienlaikus ir noteikts katras VSAC filiāles uzturēšanas izdevumu kopapjoms, kā arī katra objekta sakārtošanai un ilgtspējīgas ekspluatācijas nodrošināšanai nepieciešamie ieguldījumi. Lai sakārtotu VSAC infrastruktūru, būtu vajadzīgi vismaz 16 miljoni latu, norāda A.Dūdiņš.
Savukārt, lai izvērtētu klientu vajadzības un pakalpojumu atbilstību katrai klientu grupai, izstrādāti priekšlikumi VSAC klientu grupēšanai un katra klienta vajadzībām atbilstoša pakalpojuma apjoma noteikšanai, nosakot gan minimālo darbinieku skaitu, gan citus resursus, kas nepieciešami kvalitatīvu un katras klientu grupas vajadzībām atbilstošu pakalpojumu nodrošināšanai.
Tāpat ministrija turpina izstrādāt jaunu sociālo pakalpojumu politiku jeb "Pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai 2014.-2020.gadam", kuru ieviest ir paredzēts ar trīs rīcības virzieniem – deinstitucionalizācija, sabiedrībā balstīti, pēctecīgi un klienta individuālajām vajadzībām atbilstoši sociālie pakalpojumi, kā arī efektīva sociālo pakalpojumu pārvaldība.
Diemžēl ministrija ik uz soļa izjūt finanšu trūkumu. Naudas nepietika jau pirms ekonomiskās krīzes, un tā finansējumu samazināja vēl vairāk. Lai taupītu naudu, VSAC tika būtiski samazināts aprūpētāju skaits. Pašlaik vidēji uz sešiem klientiem ir viens aprūpētājs, lai gan uz katru klientu vajadzētu divus darbiniekus. Darbs jānodrošina visu diennakti, cilvēki ir pārstrādājušies. Tiesa, šogad papildu finansējuma dēļ aprūpētājiem algas palielinātas par 20 procentiem. Tas Saeimas deputātiem rada jautājumu - ja jau nauda šogad aprūpētāju algām ir piešķirta 2008.gada līmenī, tad kādēļ netiek palielināts aprūpētāju skaits?
Visticamāk, zāles tomēr izraksta par daudz
Tiesībsargs VSAC pārbaudēs konstatējis, ka liela daļa klientu saņem ievērojamas zāļu devas, bieži sastopama vienlaicīga daudzu medikamentu lietošana, turklāt vairumā gadījumu alternatīvas aprūpes metodes tiek aizstātas ar medikamentiem.
Tiesībsargs secinājis, ka klienti vienlaikus saņem dažādus medikamentus lielās devās, daudzu zāļu kombinācijas nav atbilstošas konkrētajam cilvēkam noteikto traucējumu ārstēšanas vadlīnijām. Bieži vien medikamenti visticamāk tiek nozīmēti, lai kontrolētu klientu uzvedību, un šāda prakse liecina par ķīmiskās ierobežošanas pielietošanu. Iespējams, vajadzību pēc ķīmiskiem ierobežošanas līdzekļiem varētu lielā mērā samazināt, ja klientiem varētu piedāvāt viņu vajadzībām atbilstošas nodarbības un aprūpi.
"Visbiežāk VSAC dzīvojošie saņem invaliditātes pensiju – 45 vai 75 latus. Cik reāla ir iespēja par šādu naudu uzsākt un turpināt patstāvīgu dzīvi?"
Tas nozīmē, ka pašreiz VSAC klienti daudzos gadījumos saņem tik lielas zāļu devas un tiek izolēti tikai tāpēc, ka trūkst mērķtiecīgu nodarbību un pilnvērtīga rehabilitācijas procesa.
Iespējams, līdzīgus secinājumus izdarīs arī Veselības inspekcija pēc patlaban notiekošajām pārbaudēm VSAC. Lai gan oficiāls slēdziens par pārbaužu rezultātiem gaidāms vien pēc vairākiem mēnešiem, Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre L.Cipule jau tagad prognozē, ka rezultāti nebūs iepriecinoši. Līdzšinējās pārbaudes liecina par daudziem konstatētiem pārkāpumiem zāļu kontroles un uzraudzības kārtībā. "Diemžēl apmēram ceturtā daļa medikamentu tiek doti bez ārsta nozīmējuma," norāda L.Cipule.
Jābūt gatavai ne vien valstij, bet arī sabiedrībai
Ziņojumā tiesībsargs uzsvēris: ir jādomā par to, kā VSAC iemītniekus atgriezt sabiedrībā – ko darīt, lai viņus motivētu dzīvot pusceļa mājās, grupu dzīvokļos, dzīvot patstāvīgi. Tikmēr centru direktori atgādina: nav runa tikai par to, ko šo cilvēku labā dara un darītu speciālisti – runa ir par sistēmu kopumā. Var jau mudināt darīt visu, lai valsts sociālās aprūpes centros būtu jāuzturas iespējami mazāk personām, tomēr vienlaikus jādomā, kas notiks ar cilvēkiem, kuri uzsāks patstāvīgu dzīvi? Vai pašvaldībām pietiks resursu, lai no centriem aizgājušie dzīvotu labāk nekā tajos palikušie?
Tikai 15 procentiem centru klientu ir saglabājusies saikne ar saviem tuviniekiem. Pat tad, ja šiem cilvēkiem būs motivācija dzīvot patstāvīgi, jādomā, kā un vai tas būs reāli iespējams? Visbiežāk VSAC dzīvojošie saņem invaliditātes pensiju – 45 vai 75 latus. Cik reāla ir iespēja par šādu naudu uzsākt un turpināt patstāvīgu dzīvi? Cik darba devēju ir gatavi pieņemt šos cilvēkus darbā? Pasaules prakse liecina: lai darba devēji to darītu, jābūt valsts atbalstam, nodokļu atvieglojumiem.
"Cik gatava sabiedrība ir pieņemt cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem?" jautā VSAC "Kurzeme" direktors Visvaldis Gūtmanis. Iespējams, jaunā paaudze pret viņiem būs daudz iecietīgāka, jo pieredze rāda: ja kādā parastā skolā nonāk bērns ar garīgās attīstības traucējumiem, citi bērni viņu pieņem viegli un pašsaprotami, bet problēma rodas ar vecākiem, kas šādas situācijas uztver sakāpināti un noraidoši.
