Dāvinājuma līgums ir cieši saistīts ar izmaiņām dāvinātāja mantas stāvoklī un līdz ar to atstāj ietekmi arī uz mantojuma tiesībām un mantinieku iespējām saņemt mantojumu. Šī iemesla dēļ Civillikuma 1922. pants nosaka: ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt, lai izdod viņiem šīs daļas.

Kaut arī cilvēki sadzīviskās sarunās bieži runā par dāvinājuma līgumu apstrīdēšanu, ir svarīgi saprast – nepastāvot kādiem citiem objektīviem darījuma apstrīdēšanas pamatiem, dāvinājuma līgumu nevar apstrīdēt tādā nozīmē, ka varētu prasīt tā atzīšanu par spēkā neesošu tikai tāpēc, ka nav ievērotas kāda lejupējā vai citas personas intereses un tiesības saņemt daļu no uzdāvinātās mantas. Taču, ja persona, kura jums nekustamo īpašumu ir uzdāvinājusi, ir jūsu un jūsu pusmāsas kopīgais vecāks, tad, iespējams, pusmāsai būs tiesības prasīt neatņemamās daļas izdalīšanu.

Tiesības prasīt un saņemt neatņemamo daļu ir atkarīgas tikai un vienīgi no tā, vai neatņemamās daļas tiesīgais patiešām nav saņēmis (nevar saņemt) pat savu neatņemamo daļu.

Ja dāvinātājs vai nu savas dzīves laikā, vai pēc nāves jūsu pusmāsai būs nodevis pietiekami daudz mantas, lai tā atbilstu neatņemamās daļas apmēram, prasīt neatņemamo daļu pusmāsai nebūs tiesību; ja ne, tad pusmāsai būs tiesības prasīt neatņemamās daļas izdalīšanu. 

Nekādi papildinājumi vai papildu līgumi pie dāvinājuma līguma nepiešķir mantojuma atstājējam tiesības neievērot neatņemamās daļas tiesīgo tiesības. Izņēmums – ja pats neatņemamās daļas tiesīgais, mantojuma atstājējam dzīvam esot, ir noslēdzis mantotāja atteikšanās līgumu un no neatņemamās daļas tieši atteicies vai ja neatņemamās daļas tiesīgā rīcība vai dzīvesveids rada pamatu tā atstumšanai no mantojuma (un mantojuma atstājējs tādu gribu ir paudis).