Ja persona ir attiecīgās valsts republikas pilsonis, šai personai ir šīs valsts republikas pilsonība.

Saskaņā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Terminoloģijas komisijas lēmumu Nr. 75 “Par juridisko terminu pilsonis, pavalstnieks, valstspiederīgais un pilsonība, pavalstniecība, valstspiederība izpratni” termini pilsonis un pilsonība lietojami attiecībā uz valstīm, kas ir republikas, savukārt termini pavalstnieks un pavalstniecība joprojām lietojami tikai attiecībā uz valstīm, kas ir monarhijas.

Atbilstoši publiski pieejamajai LZA Terminoloģijas komisijas akadēmiskajai terminu datubāzei “AkadTerm” ar jēdzienu “pilsonis” apzīmē pie valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem piederošu personu, uz kuru attiecas valsts likumos paredzētās tiesības un pienākumi, savukārt jēdziens “pilsonība” apzīmē personas, indivīda pilnu un atbildīgu, laikā un telpā noturīgu, tiesisku un politisku saikni ar konkrētu valsti. Pilsonības noturīgums laikā nozīmē to, ka personas pilsonība darbojas pastāvīgi no personas dzimšanas līdz nāvei vai arī no pilsonības iegūšanas līdz tās zaudēšanai. Pilsonības noturīgums telpā nozīmē to, ka persona nepārstāj būt attiecīgās valsts pilsonis arī tad, kad viņa uz laiku vai pavisam atstāj savas valsts teritoriju.

Pilsonības iegūšanai katrā valstī ir savi noteikti, ar likumu pamatoti nosacījumi. Latvijā noteikumi personām, kuras uzskatāmas par Latvijas pilsoņiem, ir noteiktas Pilsonības likumā.

Pilsonības likuma 2. pants noteic, ka Latvijas pilsonis ir:

1) persona, kura bija Latvijas pilsonis 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šīs personas pēcnācējs, ja šī persona vai tās pēcnācējs likumā noteiktajā kārtībā līdz 2013. gada 1. oktobrim reģistrējās par Latvijas pilsoni vai tiem bija tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni atbilstoši šā likuma 2. panta 1. punktam redakcijā, kāda bija spēkā līdz 2013. gada 1. oktobrim;

2) persona, kuras dzimšanas brīdī abi tās vecāki ir Latvijas pilsoņi vai viens no viņiem ir Latvijas pilsonis, ja ievēroti šā likuma 9. panta otrās vai piektās daļas nosacījumi;

3) latvietis vai līvs, kurš Latvijā apliecinājis visus šādus nosacījumus:

1. a) ka viņa priekštecis 1881. gadā vai vēlāk pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 1940. gada 17. Jūnijam;
2. b) savu latviešu valodas prasmi saskaņā ar šā likuma  20. pantu vai no latviešu valodas prasmes pārbaudes ir atbrīvots saskaņā ar šā likuma 21. pantu;
3. c) savu piederību pie valstsnācijas (latviešiem) vai autohtoniem (līviem), iesniedzot dokumentāru apstiprinājumu tam, ka viņš vai vismaz viens no viņa vecākiem vai vecvecākiem ir piederīgs pie valstsnācijas vai autohtoniem, vai arī paskaidrojumu tam, kādēļ šādu apstiprinājumu nav iespējams iesniegt, un minētā apstiprinājuma vietā iesniedzis citus apliecinājumus. Šo apstiprinājumu var aizstāt ar apliecinājumu par piederību pie latviešu kopienas savā dzīvesvietā ārpus Latvijas;

4) sieviete, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kura saskaņā ar 1919. gada 23. augusta Likuma par pavalstniecību 7. pantu bija zaudējusi Latvijas pavalstniecību, un viņas pēcnācējs, ja viņa vai viņš reģistrējies likumā noteiktajā kārtībā, ievērojot šā likuma 9. panta otrās daļas nosacījumus;

5) bērns, kurš atrasts Latvijas teritorijā un kura vecāki nav zināmi, vai cits bez vecāku gādības palicis bērns, kurš Latvijā atrodas ārpusģimenes aprūpē, izņemot bērnu, kura vecākiem ir pārtrauktas aizgādības tiesības;

6) bārenis, kurš Latvijā atrodas ārpusģimenes aprūpē.

Savukārt personu apliecinošos dokumentos iekļaujamais saturs, izsniegšanas kārtība un nosacījumi, kā arī derīguma termiņi noteikti Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 134 “Personu apliecinošu dokumentu noteikumi”. Atbilstoši minēto MK noteikumu 2. punktam personu apliecinošā dokumentā iekļauj ziņas no Iedzīvotāju reģistra, tostarp, ziņas par personas pilsonību vai tiesisko statusu Latvijas Republikā.