Darba likuma (DL) 149. pants paredz: “Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem. Ar atvaļinājumu grafiku un tā grozījumiem iepazīstināmi visi darbinieki, un tam jābūt pieejamam ikvienam darbiniekam.”

Iepriekšminētais nozīmē, ka atvaļinājuma izmantošana ir abu pušu vienošanās. Lai izmantotu atvaļinājumu, tas darba devējam ir jāpiešķir. Katrā darba kolektīvā ik gadu atvaļinājuma piešķiršanu organizē. Parasti piešķiršanas kārtība ir noteikta kādā iekšējā dokumentā.

Lai gan likums paredz, ka “darba devējam atvaļinājuma izmantošanā ir pienākums pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes” (DL 150. panta otrā daļa), galavārds atvaļinājuma izmantošanas laikam pieder darba devējam.

Tas nozīmē, ka darbinieks var saņemt darba devēja atteikumu atvaļinājumu izmantot, piemēram, vasarā, ja tajā laikā uzņēmumam ir aktīvās darbības sezona. Darbiniekam ir jāsaprot, ka viņa vēlmju neizpildīšana izraisa interešu, nevis tiesību strīdu.

Taču darba devējs nevar vienpersoniski noteikt atvaļinājuma laiku, ja vien, piemēram, atvaļinājumā vienlaikus nedodas viss uzņēmums/iestāde.

Jānorāda, ka Darba likuma 150. panta ceturtā un piektā daļa nosaka izņēmumus, kādām darbinieku grupām atvaļinājums darba devējam ir jāpiešķir obligāti viņu noteiktajā laikā.

Vairāk par atvaļinājuma piešķiršanas tēmu lasiet skaidrojumā “Tavas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu. Zini kā tās izmantot!”.