Atbildot uz pirmo un otro jautājumu, jānorāda, ka 2018. gada 25. maijā visā Eiropas Savienībā sāka piemērot Vispārīgo datu aizsardzības regulu (turpmāk tekstā – regula), kuras noteikumus nacionālā mērogā regulē Fizisko personu datu apstrādes likums. Viens no regulas pamata mērķiem ir pasargāt personas no nesamērīgiem un nevēlamiem privātās dzīves aizskārumiem digitālajā vidē, pastiprinot cilvēka tiesības uz privātumu, kas cita starpā ir viena no Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātām cilvēka pamattiesībām, un palielināt personas iespējas kontrolēt to, kas, kādā apjomā un kādiem nolūkiem apstrādā tās personīgo informāciju, tostarp attēlu.

Vienlaikus atbilstoši regulai ir jāsaglabā līdzsvars starp pamattiesībām, kas regulē vārda un informācijas brīvību, un tiesībām uz personas datu aizsardzību. Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. pants paredz personas tiesības apstrādāt datus (tātad arī video) akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, kā arī apstrādāt datus žurnālistikas vajadzībām, ja tas tiek darīts ar mērķi publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses.

Piemēram, arī žurnālistiem, tāpat kā jebkurai citai personai, kas apstrādā personas datus, jāievēro dažādas likumu normas, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likums, Pacientu tiesību likums un citi normatīvie akti, kas ierobežo noteikta veida satura atspoguļošanu publiskajā telpā. Turklāt atruna par datu apstrādi žurnālistikas vajadzībām neattiecas uz pilnīgi visām personām, kas publicē kādu informāciju internetā.

Ja jautājumā norādītais filmēšanas mērķis ir nofilmēto materiālu iesniegt tiesībaizsardzības iestādēm, arī uz šādu datu apstrādi attiecas Vispārīgā datu aizsardzības regula.

Lai personas datu, arī videoieraksta, apstrāde būtu likumīga, atbilstoši regulas 6. panta pirmajai daļai ir nepieciešams vismaz viens no tajā minētajiem tiesiskajiem pamatojumiem:

• [datu subjekta] piekrišana;
• līguma izpilde;
• juridisks pienākums;
• sabiedrības intereses;
• vitālo interešu aizsardzība;
• leģitīmo interešu ievērošana.

Sīkāk par katru no iepriekšminētajiem regulas tiesiskajiem pamatojumiem var lasīt LV portāla publikācijā “Personas datu apstrādes principi. Vispārīgā datu aizsardzības regula III”.

Ja uz minēto datu apstrādi attiecināms kaut viens no regulas 6. panta pirmajā daļā minētajiem pamatojumiem, tad datu apstrāde ir likumīga. Ja nav attiecināms neviens no minētajiem pamatojumiem, datu apstrāde nav likumīga.

Jautājumā minētā datu apstrāde varētu tikt pamatota ar sabiedrības interesēm (sabiedrības drošības nodrošināšanas apdraudējums). Līdz ar to, ja šāds materiāls tiek filmēts bez mērķa to publiskot, bet tiek nodots tiesībaizsardzības iestādēm, tas būtu atbilstošs un likumīgs.

Proti, regula noteic, ka personas dati var tikt apstrādāti tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā, līdz ar to no šāda materiāla publicēšanas noteikti būtu jāizvairās, jo tad varētu tikt pārkāpts minimizācijas princips mērķa sasniegšanai. Respektīvi, mērķi aprakstītajā situācijā var sasniegt arī bez video publicēšanas.

Atbildot uz trešo un ceturto jautājumu, jānorāda, ka likumā “Par policiju” ir aprakstīts, kad un kurā brīdī policijas darbinieks var pielietot fizisku spēku. Minētā likuma 13. pants noteic, ka policijas darbiniekam, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības lietot fizisku spēku, tostarp speciālos cīņas paņēmienus, speciālos līdzekļus (ķīmiskās vielas, priekšmetus vai mehānismus, kas paredzēti pašaizsardzībai vai sabiedriskās kārtības un drošības garantēšanai, bet nav ieroči) un speciālos transportlīdzekļus, izmantot dienesta suņus un zirgus, kā arī ievietot aizturētās personas pagaidu turēšanas telpās un šim nolūkam paredzētajos transportlīdzekļos, bet izņēmuma gadījumā, ja ir liels aizturēto personu skaits, arī uz laiku norobežotās pagaidu turēšanas vietās, lai:

• atvairītu uzbrukumu personām, policijas darbiniekiem un personām, kas pilda dienesta pienākumus sabiedrības drošības garantēšanā un cīņā pret noziedzību;
• atvairītu uzbrukumu ēkām, telpām, celtnēm un transportlīdzekļiem neatkarīgi no to piederības vai atbrīvotu apbruņotu personu ieņemtos objektus;
• atbrīvotu ķīlniekus;
• novērstu masu nekārtības un sabiedriskās kārtības grupveida pārkāpumus;
• aizturētu un nogādātu policijas iestādē likumpārkāpējus, kā arī savaldītu aizturētās, arestētās, apcietinātās un notiesātās personas, ja tās nepakļaujas vai pretojas policijas darbiniekiem vai ir pamats uzskatīt, ka tās var bēgt vai nodarīt kaitējumu apkārtējiem cilvēkiem vai sev;
• pārtrauktu ļaunprātīgu nepakļaušanos likumīgām prasībām, kuras izvirza policijas darbinieki vai citas personas, pildot dienesta pienākumus sabiedriskās kārtības garantēšanā vai cīņā pret noziedzību.

Fiziska spēka, speciālo cīņas paņēmienu, speciālo līdzekļu un speciālo transportlīdzekļu lietošanas vai dienesta suņu un zirgu izmantošanas veidu un intensitāti, kā arī nepieciešamību ievietot personas pagaidu turēšanas telpā, šim nolūkam paredzētajā transportlīdzeklī vai uz laiku norobežotā pagaidu turēšanas vietā nosaka konkrētās situācijas raksturs un personas individuālās iezīmes. Lietojot fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, speciālos līdzekļus un speciālos transportlīdzekļus vai izmantojot dienesta suņus un zirgus, maksimāli jāierobežo to nodarītais kaitējums, kā arī jānodrošina cietušajiem pirmās palīdzības sniegšana, ja tā ir nepieciešama. Ja fiziska spēka, speciālo cīņas paņēmienu, speciālo līdzekļu un speciālo transportlīdzekļu lietošanas vai dienesta suņu vai zirgu izmantošanas rezultātā personai radies ievainojums vai iestājusies tās nāve, policijas darbiniekam nekavējoties jāziņo par to tiešajam priekšniekam, kas šo faktu dara zināmu attiecīgajai prokuratūras iestādei.

Aizliegts lietot speciālos līdzekļus (izņemot roku dzelžus un sasiešanas līdzekļus), speciālos cīņas paņēmienus un speciālos transportlīdzekļus, kā arī izmantot dienesta suņus un zirgus (izņemot masu nekārtību vai sabiedriskās kārtības grupveida pārkāpumu laikā, kā arī gadījumos, kad tiek apdraudēta citu personu dzīvība vai veselība vai kad tiek izrādīta bruņota pretošanās vai izdarīts bruņots uzbrukums):

• pret sievietēm;
• personām ar redzamām invaliditātes pazīmēm;
• pret mazgadīgām personām.

Vienlaikus jāvērš uzmanība, ka likuma “Par policiju” 22. pants nosaka policijas darbinieka tiesisko aizsardzību. Proti, policijas darbinieks ir valsts varas pārstāvis, un likumīgās prasības un rīkojumi, ko viņš izvirzījis vai devis, pildot dienesta pienākumus, visām personām ir obligāti jāizpilda. Nepakļaušanās policijas darbinieka likumīgajām prasībām ir sodāma.

Policijas darbinieks atrodas valsts aizsardzībā, viņa godu un cieņu aizsargā valsts. Policijas darbinieka goda aizskaršana, pretošanās viņam, viņa dzīvības un veselības apdraudējums, kā arī rīcība, kura traucē pildīt dienesta pienākumus, ir sodāma Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā.

Policijas darbinieks neatbild par mantisko un fizisko kaitējumu, kas dienesta pilnvaru ietvaros nodarīts likumpārkāpējam, kurš aizturēšanas brīdī nepakļaujas vai pretojas. Policijas darbinieka prasības ir obligātas un rīcība ir saistoša jebkurai personai, kamēr amatpersona, kas pilnvarota kontrolēt vai uzraudzīt viņa darbību, nebūs tās apturējusi vai atcēlusi.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 175. pants par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka, pašvaldības policijas darbinieka, robežsarga vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai, kad viņi izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus, paredz naudas soda uzlikšanu līdz 280 eiro vai administratīvā aresta piemērošanu uz laiku līdz 15 diennaktīm.

2020. gada 1. jūlijā stāsies spēkā Administratīvās atbildības likums, bet LAPK zaudēs spēku. Tad sods par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu vai amatpersonas darbības traucēšanu būs noteikts Administratīvo sodu likumā par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā. Minētā likuma 4. pants par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu vai amatpersonas darbības traucēšanu paredzēs brīdinājuma piemērošanu vai naudas soda uzlikšanu fiziskajai personai līdz 140 naudas soda vienībām (līdz 700 eiro), bet juridiskai personai – no 14 līdz 2800 naudas soda vienībām (70–14 000 eiro).

Savukārt Krimināllikuma 31. pants noteic, ka aizturēšana, radot personai kaitējumu, ir darbība, kas vērsta pret tādu personu, kura izdara vai izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Kriminālatbildība par šo darbību neiestājas, ja nav pieļauta personai radītā kaitējuma acīmredzama neatbilstība nodarījuma, nepakļaušanās vai pretošanās raksturam. Ja persona, kura, izdarot aizturēšanu, ir pārkāpusi aizturēšanas nosacījumus, tā atbild par šo nosacījumu pārkāpšanu. Ja darbības, ar kurām aizturamai personai rada kaitējumu, nav bijušas nepieciešamas tās aizturēšanai, atbildība par radīto kaitējumu iestājas uz vispārējiem pamatiem. Nav krimināli sodāma kaitējuma radīšana aizturamai personai aiz neuzmanības.

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka atbilde ir tikai informatīva, jo jautājumos, iespējams, nav minēti visi faktiskie apstākļi.