No jautājuma satura izklāsta nav saprotams, vai persona, novēlot mantojumu Jūsu pusmāsai, ir slēgusi mantojuma līgumu vai taisījusi testamentu vai arī notiks mantojuma pieņemšana pēc likuma.

Mantošanas vispārējais princips paredz, ka priekšroka ir mantošanai pēc līguma, tad – testamentārajai mantošanai un tikai pēc tam: mantošanai pēc likuma. Taču visi trīs veidi var pastāvēt arī kopīgi.

Ja persona, vēl dzīva esot, nav slēgusi mantojuma līgumu vai arī nav taisījusi testamentu, tad pēc viņas nāves mantošana notiek pēc likuma saskaņā ar Civillikumā norādīto mantošanas kārtību. Civillikuma 404. pantā noteiktas četras likumisko mantinieku šķiras:

1. šķiras mantinieki ir meita, dēls, mazmeita, mazdēls;
2. šķiras mantinieki ir māte, tēvs, brālis, māsa, māsas/brāļa bērni;
3. šķiras mantinieki ir pusbrālis, pusmāsa, viņu bērni;
4. šķiras mantinieki ir vecāmāte, vecaistēvs, brālēns, māsīca un pārējie radinieki.

Atbilstoši Civillikuma 405. pantam zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks.

Ja mantošana notiek pēc likuma, Jums kā neatraidāmajam mantiniekam ir priekšroka mantot.

Ja savukārt neatraidāmie mantinieki manto saskaņā ar mantojuma līgumu vai testamentu, tad jāatceras, ka mantojuma atstājēja tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar savu mantu nav absolūtas, jo Civillikums aizsargā neatraidāmos mantiniekus. Taisot testamentu, neatņemamās daļas tiesīgajiem jeb neatraidāmajiem mantiniekiem ir atstājamas viņu neatņemamās daļas (Civillikuma 422. panta pirmā daļa).

Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatraidāmais mantinieks manto pēc likuma (Civillikuma 425. panta pirmās daļas pirmais teikums). Neatraidāmajiem mantiniekiem pēc mantojuma atklāšanās ir prasījuma tiesība tikai uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (Civillikuma 423. panta otrās daļas pirmais teikums), proti, neatraidāmie mantinieki nevar prasīt, piemēram, īpašuma tiesību nodibināšanu uz mantojuma masā ietilpstošu nekustamo īpašumu.

Arī mantojuma līgumos jāievēro noteikumi par neatņemamo daļu, t. i., neatraidāmajiem mantiniekiem (laulātajam un lejupējiem, bet, ja tādu nav, augšupējiem) ir jāatstāj viņu neatraidāmā daļa – puse no tā, kas viņiem pienāktos pēc likuma. Taču tikai tādā gadījumā, ja vien šie neatraidāmie mantinieki paši, piemēram, ar atsevišķu rakstisku vienošanos vai piedaloties līgumā, tieši nav atteikušies no savām tiesībām.

Ja šīs tiesības uz neatraidāmo mantojuma daļu nav ievērotas, gan mantojuma atstājējam dzīvam esot, gan arī pēc viņa nāves, neatraidāmie mantinieki var līgumu apstrīdēt.

Neatraidāmos mantiniekus atstumt no mantojuma var tikai likumā paredzētajos gadījumos (Civillikuma 427. panta otrās daļas pirmais teikums).

Tātad Jums kā neatraidāmajam mantiniekam jebkurā gadījumā ir tiesības uz mantojuma neatņemamo daļu.