Nekustamā īpašuma nodokļa likums noteic, ka nodokli sāk maksāt ar nākamo taksācijas gadu pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību rašanās.

Saskaņā ar Civillikuma 994. pantu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā.

Ja īpašumu atsavina vai dāvina, zemesgrāmatā īpašnieka maiņu var reģistrēt pēc tam, kad ir nomaksāts nodokļa pamatparāds, soda nauda un nokavējuma nauda, kā arī veikts nodokļa maksājums par taksācijas gadu, kurā notiek īpašnieka maiņa, un zemesgrāmatu nodaļa par to ir pārliecinājusies tiešsaistes datu pārraides režīmā.

Nodokļu administrācija (šajā gadījumā pašvaldība), iekasējot valsts ar likumu noteiktos nodokļus, ņem vērā publiski pieejamos reģistros izdarītos ierakstus, tātad aprēķina nekustamā īpašuma nodokli un paziņo to personai, kas par attiecīgā nekustamā īpašuma īpašnieku ierakstīta zemesgrāmatā.

No tiesību aktu normām izriet: ja dzīvoklim īpašnieka maiņa notiks nākamajā gadā, nodokļa maksāšanas pienākums būs iepriekšējam īpašniekam.

Tiesu praksē ir atrodamas norādes, ka pirkuma līguma noslēgšana nerada īpašuma tiesības, bet gan tikai prasījuma tiesības.

Mazāku nodokļa likmi, ja īpašumā ir deklarēta persona, pašvaldības paredz savos saistošajos noteikumos, nosakot deklarēšanās atskaites laiku – taksācijas gada 1. janvāri. Līdz ar to darījumos ar nekustamo īpašumu pašām līgumslēdzējām pusēm ir jāvienojas par nosacījumiem attiecībā uz izdeklarēšanos un piedeklarēšanos.

Par likmes apstrīdēšanu – pašvaldība ir tiesīga noteikt atšķirīgas nodokļa likmes dažādiem nodokļa maksātājiem un dažādiem nodokļa objektiem. Dažas pašvaldības piešķir atlaides īpašniekiem, kuri deklarējas savā īpašumā, citas pašvaldības piemēro zemāku likmi mājoklim, kurās ir deklarēta vismaz viena persona.

Taču pašvaldības saistošajos noteikumos nenosaka un nemaina likumā paredzēto nodokļa maksāšanas kārtību (maksā īpašnieks). Konkrētajā pašvaldībā varat noskaidrot, kāda ir samazinātās nodokļa piemērošanas prakse tajā.