Tā kā nav zināmi lietas apstākļi, tās vērtējums varētu būt neprecīzs, tāpēc sniedzam vispārīgu atbildi par aizgādības tiesībām.

Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs – uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Civillikuma 177. pantā teikts, ka rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai. Savukārt ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki šķiras, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka tādus svarīgus jautājumus, kur bērns dzīvos, māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu.

Kā redzams, Civillikumā īpaši izceltas tiesības noteikt bērna dzīvesvietu, taču nav nekas minēts par ceļošanu. Mātei, tāpat kā tēvam, ir pienākums rūpēties par bērnu un gādāt par viņa drošību. Tāpēc jebkāda atrašanās kopā ar bērnu jebkurā pasaules malā ir atļauta un nav jāsaskaņo ar otru no vecākiem. Saskaņā ar Civillikuma 181. panta otro daļu “vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu”.  Likumā nav noteikts, vai ziņām ir jābūt sniegtām pirms vai pēc notikuma. Tāpat nav noteikts, vai mātei ir katru dienu jāatskaitās tēvam par bērna dienas notikumiem vai tēvam pašam jāuzdod šādi jautājumi. Tāpēc šajos divos aspektos likums pieļauj pietiekami lielu un saprātīgu brīvību. Proti, māte var ar bērnu brīvi ceļot, atļauja nav jāprasa, bet gadījumā, ja tēvs interesējas par bērnu un viņa dzīvi un attīstību, mātei ir jāsniedz saprātīga izvērsuma ziņas. Māte nedrīkst mainīt bērna dzīvesvietu bez tēva piekrišanas. Tomēr ceļošana nav dzīvesvietas maiņa, tāpēc piekrišana nav vajadzīga.

Vairāk lasiet LV portāla skaidrojumā Vecāku strīdi. Kad risināšanā iesaistās bāriņtiesa, kad tiesa.