Vecāku strīdi. Kad risināšanā iesaistās bāriņtiesa, kad tiesa

Vecākiem lēmumi jāpieņem kopīgi

Vecāks, pie kura bērns dzīvo pēc šķiršanās, nereti vēlas domāt, ka viņš vienpersoniski var izlemt visus jautājumus, kas saistās ar bērnu, neinformējot otru vecāku un nejautājot viņa viedokli. Prakse rāda, ka bērns visbiežāk paliek dzīvot kopā ar mammu, taču tas nenozīmē, ka tētim nav nekādas teikšanas. Saskaņā ar Civillikuma 178. pantu kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi.

Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Attiecīgi viņš nodrošina ēdienu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu, drošību un apdraudējuma novēršanu, bet jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Fakts, ka bērna aizgādību ikdienā nodrošina māte, neierobežo tēva kā bērna vecāka tiesības un pienākumus. Tēvam ir tiesības piedalīties bērna dzīvē, satikties, saņemt ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Abiem pienākums uzturēt bērnu

Neatkarīgi no tā, pie kura no vecākiem pēc šķiršanās dzīvo bērns, pienākums gādāt par bērna uzturēšanu otram vecākam neizbeidzas. Abiem vecākiem arī turpmāk ir jānodrošina bērna attīstībai nepieciešamie dzīves apstākļi savu spēju un finansiālo iespēju robežās. Par uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību un apmēru vecākiem ir jāvienojas, savukārt, ja tas nav iespējams, vecāks var vērsties tiesā pēc bērna dzīvesvietas. Nereti ir tā, ka vecāki ir vienojušies par uzturlīdzekļu apmēru, bet otrs maksā mazāk vai neregulāri, tad jautājums jārisina tiesā. Arī tad, ja vecāks saprot, ka bērna uzturēšanai nepieciešams vairāk līdzekļu, attiecīgi savu vajadzību pamatojot, var lūgt tiesu noteikt uzturlīdzekļu apjomu, kāds otram vecākam būs jāmaksā bērna uzturēšanai ik mēnesi. Vecākam, kas maksā uzturlīdzekļus, nav tiesību prasīt otram vecākam šīs naudas izlietojumu.

Strīdu izšķiršana tiesā

Šķiršanās gadījumā vecākiem savstarpēji jāvienojas ne tikai par uzturlīdzekļu apmēru, bet arī par bērna dzīvesvietu, turpmāko saskarsmi un, ja nepieciešams, tad arī par atsevišķu aizgādību. Praktiski tas nozīmē, ka vecākam, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjoms attiecībā pret bērnu ir plašāks. Tātad jautājumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, izglītību, veselību u.c., izlemj tas vecāks, kuram ir noteikta atsevišķā aizgādība.

Ja par šiem jautājumiem pastāv strīdi, tad tos risina tiesā civilprocesa kārtībā, neatkarīgi no tā, vai vecāki ir bijuši laulībā vai ne.

Gadās situācijas, kad vecāki šķiroties sākumā vienojas par iepriekš minētajiem jautājumiem, bet laika gaitā viens no vecākiem nepilda vienošanos vai arī vēlas mainīt līdzšinējo kārtību, kam otrs vecāks nepiekrīt. Arī tad ir saprātīgi nevis vilkt laiku un cerēt, ka viss nokārtosies pats no sevis, bet vērsties tiesā. Minētajos gadījumos tiesa pieprasa bāriņtiesai sniegt atzinumu (viedokli, kas vecākiem nav saistošs, par to, kas konkrētajos apstākļos atbilst bērna interesēm), kas kalpo kā viens no pierādījumiem lietā. Tiesa izvērtē visas lietas apstākļus un pasludina spriedumu lietā.

Saskarsmes ierobežojumi

Visbiežāk sastopamā konfliktsituācija vecāku starpā pēc šķiršanās ir tieši turpmākās  saskarsmes nodrošināšana ar bērnu. Saskaņā ar Civillikuma 181. panta pirmo daļu bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem. Taču diezgan bieži vecāks, kurš nedzīvo ikdienā kopā ar bērnu, saskaras ar problēmu, ka viņam pilnībā liedz tikties ar bērnu vai ierobežo tikšanās laiku. Viņam min dažādus saskarsmes ierobežojumu iemeslus, aizbildinās ar bērna dienas režīmu, apgalvo, ka viņš negatīvi noskaņo bērnu pret otru vecāku vai slikti ietekmē bērnu utt. Tādos brīžos vecāks, kuram ir ierobežota saskarsme ar bērnu, mēdz vērsties bāriņtiesā ar lūgumu noregulēt tikšanās laikus, taču bāriņtiesas kompetencē neietilpst bērna un vecāka saskarsmes nodrošināšana. Strīdus par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību ar bērnu saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.¹ pantu izskata vispārējās jurisdikcijas tiesa, nevis bāriņtiesa. Un, kā jau tika minēts iepriekš, bāriņtiesa pēc tiesas pieprasījuma sniedz atzinumu, kas nepieciešams saskarsmes tiesības izmantošanas kārtības noteikšanai.

Pagaidu lēmums

Ja vecāki konfliktē un strīds nonāk līdz tiesai, tad vecāki saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.¹⁰ pantu var izmantot iespēju lūgt tiesu uz laiku līdz sprieduma taisīšanai noteikt gan saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, gan bērna dzīvesvietu, gan aizliegumu bērna izvešanai no Latvijas. Šo iespēju vecāki izmanto, lai uzreiz tiktu noteikta kārtība, piemēram, par tikšanās laikiem, lai nerastos tāda situācija, ka viens vecāks liedz tikšanos otram līdz tiesas sprieduma pasludināšanai.

Atsevišķas aizgādības noteikšanas iemesli

Retāk, bet tomēr vecāki šķiršanās gadījumā vēlas noteikt atsevišķu aizgādību, bet daudzi neizprot, ko tā nozīmē. Atsevišķa aizgādība tiek nodibināta uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata. Atsevišķas aizgādības nodibināšana vienam vecākam nenozīmē aizgādības tiesību atņemšanu otram vecākam. Viņam ir tiesības saņemt ziņas par bērnu un tikties ar viņu, taču nav tiesību lemt par būtiskiem jautājumiem, kas saistīti ar bērna dzīvi, piemēram, par dzīvesvietas, izglītības iestādes izvēli, ģimenes ārsta maiņu.

Civillikums nenosaka to, kādos apstākļos būtu nodibināma viena vecāka atsevišķa aizgādība. Parasti atsevišķu aizgādību pār bērniem lūdz gadījumos, kad viens no vecākiem faktiski nerūpējas par tā audzināšanu, un šī vecāka uzvedība un dzīvesveids var negatīvi ietekmēt bērnu fizisko un garīgo attīstību, vai vecāks vēlas izbraukt uz dzīvi ārzemēs, vai arī viņš dzīvo ārzemēs un kopīgu lēmumu pieņemšana ir apgrūtināta vecāku un bērnu atsvešināšanās, komunikācijas grūtību vai citu apstākļu dēļ. Gadījumos, kad vecāks lūdz noteikt atsevišķu aizgādību, gan tiesa, gan bāriņtiesa, sniedzot atzinumu tiesai, rūpīgi vērtē, vai atsevišķas aizgādības noteikšana atbilst bērna interesēm un vai šādam lūgumam ir objektīvs pamats.

Domstarpību izšķiršana bāriņtiesā

Taču ir arī gadījumi, kad vecāku strīdus risina bāriņtiesa un tiesā nav jāvēršas. Bāriņtiesu likuma 19. panta pirmā un otrā daļa paredz, ka bāriņtiesa lemj par bērna uzvārda, vārda vai tautības ierakstu, ja vecāki par to nevar vienoties vai bāriņtiesa izšķir vecāku domstarpības bērna aizgādības jautājumos (izņemot domstarpības par bērna dzīvesvietas noteikšanu) un, ja nepieciešams, pieņem lēmumu. Praksē šādi aizgādības domstarpību jautājumi ir vecāku nespēja vienoties, piemēram, par izglītības iestādes vai ģimenes ārsta izvēli vai maiņu, došanos ceļojumā (ja otrs vecāks nav sasniedzams vai nedod savu piekrišanu izceļot no valsts uz valsti, uz kuru jāceļo ar vīzu) u.c. aizgādības jautājumiem, par kuriem vecāki savstarpēji nevar vienoties. Tādos gadījumos uz viena vecāka iesnieguma pamata bāriņtiesa var ierosināt administratīvo lietu. Pēc informācijas noskaidrošanas un dokumentu apkopošanas bāriņtiesa nozīmē lietas izskatīšanu sēdē un koleģiāli lemj, vai viena vai otra vecāka prasītais atbilst bērna interesēm. Piemēram, Rīgas bāriņtiesā visizplatītākie strīdi, par kuriem ierosina administratīvo lietu, ir strīds par to, kuram vecākam piemērot nodokļu atvieglojumu.

Otrs izplatītākais vecāku strīdu iemesls ir bērna uzvārda maiņa. Uzvārda maiņas motīvi ir dažādi. Piemēram, bērna vecāki ir šķīruši laulību, un tas vecāks, ar kuru bērns dzīvo kopā, ir noslēdzis jaunu laulību un mainījis uzvārdu, tādēļ vēlas, lai arī bērnam būtu tāds pats uzvārds kā viņam. Vai bērna māte pēc šķiršanās vēlas bērnam savu dzimto, nevis bērna tēva uzvārdu.  Juridiski bērna vārda vai uzvārda (vārda un uzvārda) maiņa ir noteikta MK noteikumos Nr. 761 "Noteikumi par civilstāvokļa aktu reģistriem". Noteikumu 134.7. apakšpunkts paredz, ka, pamatojoties uz personas iesniegumu un dzimtsarakstu nodaļas atzinumu, reģistra ierakstu papildina, ja bērnam maina uzvārdu uz tēva vai mātes uzvārdu pēc vecāku laulības noslēgšanas, vecāku laulības šķiršanas, tēva vai mātes laulības noslēgšanas, tēva vai mātes laulības šķiršanas, pēc tēva vai mātes uzvārda maiņas.

Ja otrs vecāks nepiekrīt bērna uzvārda maiņai, līdz ar to jautājums izskatāms bāriņtiesā. Bāriņtiesas uzdevums ir noskaidrot, kurš no risinājumiem vislabāk atbilst bērna tiesībām un interesēm. Ja bāriņtiesa secinās, ka bērna interesēs ir mainīt uzvārdu, attiecīgais lēmums būs pamats vecākam vērsties dzimtsarakstu nodaļā ar attiecīgo lūgumu un veikt vēlamās izmaiņas.

Tiesas nolēmums ir saistošs abām pusēm

Gan bāriņtiesas pieņemtais lēmums administratīvajā lietā, gan tiesas nolēmums civillietā ir saistošs abām pusēm. Diemžēl rodas arī tādas situācijas, kad pēc bāriņtiesas lēmuma pieņemšanas, biežāk pēc tiesas sprieduma pasludināšanas, viens no vecākiem neņem vērā lēmumā noteikto, taču ne bāriņtiesa, ne tiesa nekontrolē tā izpildi. Ja tiesas nolēmums netiek pildīts, personai, kura uzskata, ka ir aizskartas viņas tiesības, saskaņā ar Civilprocesa likuma 549. panta pirmo daļu ir tiesības ar rakstveida pieteikumu vērsties pie tiesu izpildītāja, kas nodrošinās attiecīgā nolēmuma izpildi.

Tāpat personai, kura nepilda nolēmumu par saskarsmes tiesībām ar bērnu, saskaņā ar Krimināllikuma 168. pantu var iestāties kriminālatbildība. Minētajā gadījumā personai ir tiesības vērsties policijā. Tāpat arī, ja vecāks nepilda likumīgā spēkā stājušos spriedumu, otram vecākam ir pamats lūgt bāriņtiesai vērtēt, vai ir pārtraucamas aizgādības tiesības atbilstoši Civillikuma 203. panta trešajā daļā noteiktajam.