E-KONSULTĀCIJAS
>
visas atbildes Jautā, mēs palīdzēsim rast atbildi!
TĒMAS
Nr. 16694
Lasīšanai: 10 minūtes
TĒMA: Tieslietas
2
3
2
3

Ko darīt, ja bērna tēvs nedod piekrišanu pārcelties uz dzīvi ārvalstī

J
jautā:
07. aprīlī, 2019
Monika

Labdien, esmu divu bērnu mamma, bērniem ir tēva uzvārds, man savs, ar bērna tēvu neesmu precējusies. Pēdējā laikā viņš ļoti daudz dzer un mājās notiek arī citi brīnumi. Gribu aizbēgt no šī cilvēka, nevaru tā dzīvot – vēlos kopā ar bērniem braukt dzīvot uz Vāciju pie sava brāļa. Bet šis vīrietis negrib dot bērniem atļauju izbraukt no valsts, neļauj arī piešķirt viņiem manu uzvārdu. Palīdziet, lūdzu, ko darīt? Kā man aizbēgt no šī monstra? Ja es ziņošu bāriņtiesai, vai varēs atņemt viņam vecāka tiesības? Kā rīkoties?

A
atbild:
17. jūnijā, 2019
Edīte Brikmane
LV portāls

Civillikuma 177. pants nosaka to, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka vecāki, kas ierakstīti bērna dzimšanas apliecībā, neatkarīgi no tā, vai viņi ir bijuši laulāti vai ne, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji. Abiem vecākiem, mātei un tēvam, ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vecāku vai abiem vecākiem. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno vecāks, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību, kuras īstenošanai no otra vecāka parasti tiek prasīti uzturlīdzekļi), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka tādus svarīgus jautājumus, kur bērns dzīvos, kāds būs bērna uzvārds, kur bērns mācīsies u. tml., māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Pat ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst un aizstāvēt savas un bērna tiesības.

Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Savukārt, ja viens no vecākiem, nesaņemot otra vecāka piekrišanu, ir pārcēlies ar bērnu uz dzīvi ārvalstīs, otram vecākam ir tiesības nekavējoties sniegt tiesā pieteikumu par bērna atpakaļatdošanu. Šo jautājumu regulē gan Eiropas Savienības regula Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, gan Hāgas 1980. gada konvencija par bērna nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.

Strīds par bērna dzīvesvietu jārisina tiesā

Jebkurā gadījumā, ja vecāki nav rakstiski (notariāla akta formā) vienojušies par to, ka vienam no vecākiem (šajā gadījumā – bērna mātei) ir atsevišķa aizgādība pār bērnu, šim vecākam nav tiesību bez otra vecāka piekrišanas mainīt bērna dzīvesvietas valsti. Tikai tad, ja vecāki ir noteikti vienojušies par to, ka viens no vecākiem drīkst ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs, bērnu drīkst izvest no valsts. Ja vecāki nevar vienoties par bērna pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs, tad tam vecākam, kurš vēlas ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs (šajā gadījumā – mātei), ir jāiesniedz tiesā prasības pieteikums vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, vai arī par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, atļaujot bērnam dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Svarīgi atzīmēt, ka atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada apkopojumā “Par tiesu praksi strīdu izskatīšanā par aizgādības (kopīgas, atsevišķas, ikdienas) un saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem bērnam” ir secināts: “Likums nenosaka prioritāti viena vai otra dzimuma vecākam attiecībā uz atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu. Tikai izvērtējot bērna psiholoģisko un emocionālo saikni ar katru no vecākiem un katra vecāka spējas un vēlmi nodrošināt bērna interesēm atbilstošus apstākļus un audzināšanu, ir pieņemams spriedums par atsevišķas aizgādības tiesību piešķiršanu vienam no bērna vecākiem. [..] Tiesas, lemjot jautājumu par atsevišķas aizgādības nodibināšanu, ņem vērā lietas faktiskos apstākļus, tas ir, pie kura no vecākiem bērns dzīvo uz prasības celšanas brīdi un kurš no vecākiem īsteno bērna ikdienas aizgādību. Attiecīgi tam no vecākiem, kurš īsteno bērna ikdienas aizgādību, ir piešķirama atsevišķā aizgādība pār bērnu, otram vecākam ir saskarsmes tiesība ar bērnu.”

Savukārt lietās par bērna dzīvesvietas noteikšanu citā valstī tiesa izvērtē, vai bērna interesēm atbilst izbraukšana no valsts vai arī bērnam labāk palikt Latvijā. Atbildot uz līdzīgu jautājumu, zvērināta advokāte Dana Rone skaidroja: “Tas vien, ka viens no vecākiem principa pēc nevēlas, lai bērns aizbrauktu, vēl nebūs noteicošais faktors. Tiesa novērtēs tādus aspektus kā valsts drošība, vecāka legālās darba un ienākumu gūšanas iespējas, bērna iespējas turpināt izglītību un attīstību atbilstoši bērna spējām, bērna ieinteresētība pārcelties uz jauno valsti, bērna svešvalodu zināšanas vai spējas tās apgūt, konkrētie jaunās dzīvesvietas apstākļi, bērna iespējas saņemt medicīnisko aprūpi ārvalstīs, jaunā vide (piemēram, jaunā ģimene, kurā bērns dzīvos). Tie ir tikai daži no faktoriem, kurus tiesa vērtēs. Noteikti jāvērtē bērna patiesās intereses konkrētajā lietā un jāmēģina pārcelšanās vai Latvijā palikšanas procesu organizēt tādējādi, lai bērnam palīdzētu tikt galā ar šīm vecāku dzīves pārmaiņām.”

Par uzvārda maiņu bērnam

Ja vēlaties mainīt bērnam uzvārdu, šim nolūkam ir ne tikai nepieciešama bērna tēva piekrišana, bet arīdzan jāņem vērā, ka likums pieļauj uzvārda maiņu bērnam tikai noteiktos gadījumos.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 761 “Noteikumi par civilstāvokļa aktu reģistriem134. punktā ir uzskaitīti konkrēti gadījumi, kādos var mainīt uzvārdu bērnam. Piemēram:

  • bērnam maina uzvārdu uz tēva vai mātes uzvārdu pēc vecāku laulības noslēgšanas, vecāku laulības šķiršanas, tēva vai mātes laulības noslēgšanas (134.7. punkts);
  • bērna vecāku uzvārdi ir dažādi, vienam no vecākiem, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība, un bērna uzvārdu maina uz tā vecāka uzvārdu, kurš īsteno atsevišķo aizgādību (134.8. punkts).

No minētā izriet – pamats bērna uzvārda maiņai var būt, piemēram, mātes stāšanās laulībā ar citu vīrieti vai atsevišķas aizgādības nodibināšana. Tad bērnam iespējams nomainīt uzvārdu uz mātes uzvārdu, pamatojoties uz mātes iesniegumu dzimtsarakstu nodaļai un dzimtsarakstu nodaļas atzinumu. Vienlaikus jāņem vērā, ka minēto MK noteikumu 135. punktā teikts, ka arī šādos gadījumos ir nepieciešama abu vecāku piekrišana. Ja vecākiem ir strīds par šo jautājumu, bērnam uzvārdu var mainīt, tikai pamatojoties uz tiesas spriedumu (Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 44. panta trešā daļa).

Par konkrētā gadījuma risināšanu vislabāk izvērstu konsultāciju varētu sniegt zvērināts advokāts, kas praktizē ģimenes tiesību jautājumos, kas arī izskaidros, vai, piemēram, šajā gadījumā ir iespējams prasības pieteikumu par atsevišķas aizgādības noteikšanu apvienot ar prasību mainīt uzvārdu bērnam.

Aizgādības tiesību atņemšana vecākam ir galējs līdzeklis, kad nav iespējami citi risinājumi, kā aizsargāt bērna intereses. Civillikuma 203. pantā ir uzskaitīti gadījumi, kādos vecāka aizgādības tiesības iespējams pārtraukt uz laiku. Taču īpaši smagos gadījumos, ja tas ir bērna interesēs, bāriņtiesai ir tiesības lemt arī par prasības celšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai. Civillikuma 200. pantā ir noteikts, ka atņemt aizgādības tiesības kādam no vecākiem pavisam var tikai tad, ja viņa vainas dēļ ir apdraudēta bērna veselība un dzīvība vai vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
Uzdod savu jautājumu par Latvijas tiesisko regulējumu un tā piemērošanu!
Pārliecinies, vai Tavs jautājums nav jau atbildēts!
vai
UZDOT JAUTĀJUMU
Līdz mēneša beigām iesniegt e-konsultāciju vairs nav iespējams. Vairāk par e-konsultāciju sniegšanu
Iepazīsti e-konsultācijas
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU