Civillikuma 179. pants paredz, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secinājis, ka “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Turpretī, ja bērns ir vecāks par 24 gadiem un turpina mācīties, tad pieņemams, ka bērns spēj sevi apgādāt, un vecākiem vairs nav pienākuma uzturēt bērnu”.

To, vai pilngadīgais bērns ir apgādājams, var pierādīt, izprasot un iesniedzot izziņu no mācību iestādes. Ja uzturlīdzekļu piedziņu veic tiesu izpildītājs vai Uzturlīdzekļu garantiju fonds, tad šādas izziņas iesniegšanu varētu pieprasīt šīs personas. Ja uzturlīdzekļu samaksa saskaņā ar tiesas lēmumu tiek veikta labprātīgi, tad šādas izziņas (apliecinājuma) iesniegšanu no pilngadīgā bērna var prasīt pats vecāks, nosūtot vēstuli. (LV portāls norāda – lai nodrošinātos, vēstuli var ierakstīt vai apstiprināt tās saturu pasta nodaļā.)

Ja ir pamats uzskatīt, ka līdztekus studijām bērns gūst ienākumus vai studijas pārtrauc, vai nav iespējams saņemt informāciju par bērna nodarbinātību vai mācībām, vecāks, kam ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu vai atbrīvošanu no šā pienākuma, pieprasot šo informāciju tiesas ceļā.