Saskaņā ar Civillikuma 927. pantu “īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību”. Tas nozīmē, ka zemes īpašnieks ir tiesīgs liegt nepiederošām personām šķērsot sava īpašuma teritoriju.  Civillikuma 1038. pants nosaka, ka “īpašnieks var viņam piederošo lietu valdīt, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to lietot visādā kārtā, kaut arī no tam rastos zaudējums citai personai”. Savukārt Civillikuma 1043. pants nosaka, ka zemes īpašnieks var pēc sava ieskata “rīkoties ar savas zemes virsu, gaisa telpu virs tās, kā arī ar zemes slāņiem zem tās, ja vien viņš ar to neskar svešas robežas”. Bez minētā Civillikuma 1039. pants nosaka, ka īpašnieks “var aizliegt visiem citiem ietekmēt viņa lietu, kā arī to lietot vai izmantot, kaut arī viņam pašam no tam nerastos nekāds zaudējums”. Savukārt Civillikuma 1040. pants nosaka zemes īpašnieka tiesības aizsargāt savu īpašumu.  Tādējādi konkrētajos apstākļos ir jāvērtē zemes īpašnieka vēlmes (atļaut vai aizliegt veikt jautājumā minētās darbības). Gadījumos, ja nav citas iespējas, kā nokļūt savā īpašumā, nešķērsojot cita īpašumu, piemērojams ceļa servitūts. Ceļa servitūta veidi noteikti Civillikuma 1156. pantā. Plašāk ceļa servitūtu jautājums ir apskatīts LV portāla rakstā Ceļa servitūts – mana zeme cita labumam.