Saskaņā ar Civillikuma 1130. pantu servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu. Servitūti iedalāmi personālservitūtos – nodibināti par labu kāda fiziskai vai juridiskai personai – un reālservitūtos – nodibināti par labu konkrētam nekustamajam īpašumam (Civillikuma 1131. pants). Viens no reālservitūtu veidiem ir ceļa servitūts, un saskaņā ar Civillikuma 1156. pantu ar ceļa servitūtu var piešķirt tiesību: 1) uz kājceļu, 2) uz lopu ceļu un 3) uz braucamo ceļu. Tātad ar ceļa servitūta nodibināšanu valdošā īpašuma īpašniekam var tikt piešķirtas tiesības lietot, piemēram, kalpojošā īpašumā esošā ceļa braucamo daļu. Tomēr, lai varētu uzskatīt, ka ir nodibināts ceļa servitūts, jākonstatē, ka ir noteikts valdošais un kalpojošais īpašums un šī lietu tiesība ir nostiprināta zemesgrāmatā ieraksta veidā.

Atbilstoši Civillikuma 1231. pantam servitūtus nodibina ar likumu, tiesas spriedumu, līgumu vai testamentu. Kā izņēmums attiecībā uz īpašuma tiesību atjaunošanu zemes reformas ietvaros tika pieļauta iespēja, ka ceļu servitūtus var nodibināt arī ar administratīvo aktu, proti, pašvaldība zemes reformas ietvaros uz likuma pamata ietverta deleģējuma pamata bija tiesīga, lemjot par zemes piešķiršanu, zemes lietotājam noteikt arī īpašuma tiesību aprobežojumus – servitūtus, kas ļauj citām personām lietot zemes daļu, piemēram, ceļu.

Civillikuma 927. pants noteic, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Tomēr atbilstoši Civillikuma 928. pantam, kaut gan īpašums var kā pēc privātas gribas, tā arī pēc likuma būt dažādi aprobežots, tomēr visi šādi aprobežojumi iztulkojami to šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā arvien pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots. Servitūta nodibināšanas noteikumi sasaucas ar to, ka servitūta nodibināšanas gadījumā tiek ierobežotas personas tiesības izlietot savu īpašumu tādā ziņā, ka tas nevar liegt servitūta tiesīgajam izlietot servitūtu, līdz ar to nav jābūt šaubām par to, vai īpašums ir apgrūtināts un kāds ir šī apgrūtinājuma apjoms.

Zemesgrāmatu likuma 44. pants noteic, ka ierakstu veidā uz nekustamu īpašumu nostiprina tiesības, kam pamatā ir tiesisks darījums, tiesas spriedums vai lēmums vai administratīvu iestāžu akts vai kas pastāv uz paša likuma (5. p.) pamata; tāpat nostiprina minēto tiesību pārgrozījumus un dzēsumu. Atzīmju veidā nostiprina tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus. Atzīmei ir pagaidu raksturs, līdz ar to varētu pieņemt, ka servitūta atzīmei ir pagaidu raksturs un tās mērķis ir pirmšķietami nodrošināt iespēju piekļūt īpašumam, bet tai nav liettiesisks raksturs. Saskaņā ar likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 11. pantu, ja lēmumā par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu vai zemes nodošanu īpašumā par samaksu vai pirkuma līgumā norādīti īpašuma tiesību aprobežojumi vai apgrūtinājumi, vienlaikus ar zemes ierakstīšanu zemesgrāmatā izdarāma atzīme, norādot, kādi aprobežojumi un apgrūtinājumi ar lēmumu vai līgumu ir noteikti. Atzīme aizstājama ar ierakstu, ja zemes īpašnieks vai attiecīgā ieinteresētā persona iesniedz nostiprinājuma lūgumu. Vienlaikus vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 1. pantu zemesgrāmatu ierakstiem ir publiskā ticamība, līdz ar to jebkura trešā persona, tai skaitā gan būvvalde, gan arī zemes ierīcības darbu veicējs, var uz tiem paļauties.

Tomēr Zemesgrāmatu likuma 36. panta pirmā daļa paredz, ka, sadalot nekustamu īpašumu vairākos patstāvīgos īpašumos, tāpat arī atdalot no nekustama īpašuma reālu daļu ar nolūku pievienot to citam nekustamam īpašumam (37. p.), visas tiesības, kas apgrūtina sadalāmo nekustamo īpašumu, joprojām pilnā apmērā attiecināmas uz katru jaunradušos nekustamu īpašumu vai no nekustama īpašuma atdalīto reālo daļu, izņemot gadījumus:

1. kad šo tiesību priekšmets nav no nekustama īpašuma atdalītā daļa vai tā reālā daļa, no kuras ir radīts jaunais nekustamais īpašums (34. p. 2. p.), vai
2. kad personas, kurām pieder minētās tiesības, ir atsvabinājušas no līdzatbildības nekustamā īpašuma reālo daļu vai
3. kad atsevišķos likumos paredzēts, ka apgrūtinājumi nepāriet uz jaunradušos nekustamu īpašumu.

Ņemot vērā minēto, var rasties situācija, ka, sadalot zemes vienību vairākos patstāvīgos īpašuma tiesību objektos, sākotnējās zemes vienības aprobežojumi pāriet uz sadalītajām zemes vienībām.

Lai ieviestu tiesisko skaidrību, Tieslietu ministrija ieteiktu nekustamā īpašuma īpašniecei vienoties ar pārējo nekustamo īpašumu īpašniekam, kam būtu nepieciešama piekļuve, par ceļa servitūta nodibināšanu un šo lietu tiesību nostiprināt zemesgrāmatā, jo atbilstoši Civillikuma 1151. pantam, ja servitūta izlietošanai vajadzīgs uzturēt un izlabot kalpojošo lietu, tad tas jādara servitūta izlietotājam.