Ceļu satiksmes likuma 43.⁶ pants nosaka īpatnības administratīvo pārkāpumu lietās attiecībā uz pārkāpumiem, kuri fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2013. gada 28. marta spriedumā (Nr. 2012-15-01) izskatāmās lietas ietvaros izvērtēja Ceļu satiksmes likuma 43⁶. pantā paredzētā tiesību institūta (pārkāpumu automātiskās fiksēšanas regulējuma un par šādā veidā fiksētiem pārkāpumiem nosakāmā soda uzlikšanas un piespiedu izpildes regulējuma) kā vienota tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmes 92. pantam.

Satversmes tiesa šajā spriedumā atzina, ka pretrunā ar Satversmes 92. pantu nav arī fakts, ka Ceļu satiksmes likumā ietvertas speciālas tiesību normas, kurās atbildība un soda uzlikšana par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē ir regulēta citādi nekā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (LAPK) ietvertajās vispārējās tiesību normās. LAPK normas ir ietvertas likumā, un tām ir tāds pats juridiskais spēks kā Ceļu satiksmes likuma normām.

Satversmes tiesa nosprieda “atzīt Ceļu satiksmes likuma 43⁶. pantu, ciktāl tas nosaka ceļu satiksmes pārkāpumu fiksēšanu ar tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtām vai videoiekārtām), neapturot transportlīdzekli, kā arī soda piemērošanas un izpildes regulējumu, pārējā daļā par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”.

Atšķirīgu pieeju tiesiskajam risinājumam ātruma pārkāpuma fiksēšanā un soda piemērošanā nebūt nevar uzskatīt par nevienlīdzību no juridiskā viedokļa, bet gan par atšķirīgu tiesisku regulējumu, kas izriet no specifiskiem autonomiem tehniskajiem līdzekļiem, ar kuriem tiek fiksēts ātruma pārkāpums.