Komerclikuma 406. pants pie šādiem apstākļiem būtu piemērojams vien gadījumā, ja aizdevuma līguma noteikumi, ja tādi vispār ir, tieši paredz Latvijas Republikas Komerclikuma piemērošanu aizņēmēja un aizdevēja strīdos (Civillikuma 19. panta pirmā daļa).

Lai izvērtētu, kuras valsts likums piemērojams strīda risināšanā, ir jāpiemēro kolīziju normas, kas atrodamas Civillikuma ievadā. Tā Civillikuma 19. panta otrā daļa un 25. pants nosaka – ja vienošanās par strīdam piemērojamiem likumiem nav bijusi, tad jāpieņem, ka līdzēji pakļāvuši savu saistību pēc tās satura un sekām tās valsts likumam, kur saistība jāizpilda, ciktāl starptautiskos līgumos un konvencijās, kurās piedalās Latvija, nav noteikts citādi.

Tātad, ja aizdevums ir jāatdod ārvalstī un starptautiskie līgumi neparedz citu kārtību, piemērojams ir attiecīgās ārvalsts likums, kas liedz piemērot Komerclikuma 406. pantu, jo, kā lietā SKC-131/2011 ir atzinis AT Senāts un AT Civillietu departamenta kopsapulce, “tiesa nedrīkst interpretēt ārvalsts likumu ar Civillikuma (..) palīdzību, jo tas ir pretrunā ar valsts tiesību sistēmas integritāti un suverenitāti. Pareizās kolīziju normas noteikšanas mērķis ir tieši nošķirt un nesajaukt (..) divu valstu materiālo tiesību normas vienas un tās pašas tiesiskās situācijas izvērtējumā, lai gan sekām ir jāpamatojas uz loģisku un tiesību sistēmai atbilstošu veikto darbību tiesisko izvērtējumu”.

Savukārt Civillikuma 19. panta trešā daļa nosaka – ja saistības izpildīšanas vieta nav noteicama, piemērojams līguma noslēgšanas vietas likums.

Visticamāk, arī līguma noslēgšanas vieta būs ārvalsts, jo jau vairākus gadus tādu aizdevuma līgumu, kas nav saistīts ar preču vai pakalpojuma finansēšanu, ar patērētāju Latvijā var slēgt vien attiecīgi licencēti komersanti, kā arī kredītiestādes un krājaizdevu sabiedrības

(Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmā prim daļa).

Jo vairāk, no Komerclikuma 25. panta pirmās un astotās daļas izriet, ka ārvalstu komersants ir tiesīgs veikt komercdarbību Latvijā, vien ierakstot Komercreģistrā savu filiāli (tas neliedz slēgt distances līgumu no ārvalsts, bet tā nebūs komercdarbība Latvijā). Tā kā šāda filiāle ārvalstu uzņēmumam Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā reģistrēta nav, strīda risināšanai Komerclikums nav piemērojams.

Savukārt, ja darījums ir noslēgts, pārkāpjot likumos noteiktos ierobežojumus, ir apšaubāma tā spēkā esamība (skat. SKC–1451/2011), kas arī liedz piemērot Komerclikuma 406. pantu, jo neatļauts darījums nav komercdarījums.

Papildus jānorāda, ka aizdevuma līgums, vismaz Latvijas Republikā, ir uzskatāms par reāllīgumu, secīgi prasības noilgums ir jāskaita no brīža, kad aizdevējam rodas tiesība parādu atprasīt (skat. SKC-46/2018), tātad, ja līgumā nav noteikts aizdevuma atdošanas termiņš, tad termiņš ir 6 mēneši pēc kreditora atgādinājuma (Civillikuma 1945. pants). Savukārt Komerclikums un tā 406. pants galvenokārt ir paredzēts komersantu, nevis patērētāju aizsardzībai, jo Civillikums atsevišķiem komercdarījumiem nav piemērojams (sal. Komerclikuma 406. pantu kopsakarā ar Kredītiestāžu likuma 71. pantu), tāpēc ka “komerctiesību galvenais mērķis ir radīt labvēlīgu augsni komercdarbībai. Šim nolūkam komerctiesībām jānodrošina ātra civiltiesiskā apgrozība ar minimāliem birokrātiskiem un citiem šķēršļiem. Komerctiesību subjektiem (komersantiem) ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar civiltiesību subjektiem – īsāks prasības noilguma termiņš, atvieglota pierādīšana ar publiskoto ziņu starpniecību, iespēja atsaukties uz komercdarbības praksi un paražām”. (A. Strupišs, JV, 20.05.1999., Nr. 163/166 (1623/1626))