Paternitāti var atzīt divējādi: brīvprātīgi vai tiesas ceļā. Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 155.pantu brīvprātīga paternitātes atzīšana notiek tad, kad bērna tēvs un māte personiski iesniedz kopīgu bērna reģistrēšanas pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai vai pie notāra publiski apliecinātu pieteikumu paternitātes atzīšanai. Paternitātes atzīšanu noformē ar ierakstu dzimšanas reģistrā. Pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt, reģistrējot bērna dzimšanu, kā arī pēc tam, kad bērna dzimšana reģistrēta, vai jau pirms bērna dzimšanas.

Ja vīrietis paternitāti neatzīst, sieviete var doties uz tiesu, lai tomēr pierādītu, ka konkrētais vīrietis ir bērna tēvs un viņam jāpilda savi pienākumi, piemēram, jāmaksā uzturlīdzekļi. Savukārt tiesa pēc lietas dalībnieka lūguma nosaka ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai. Tas notiek saskaņā ar Civilprocesa likuma 249.1 pantu.

Likums paredz: ja kāds no lietas dalībniekiem izvairās no ekspertīzes, tiesa pieņem lēmumu par šīs personas piespiedu nogādāšanu tiesu ekspertīzes izdarīšanai. Tātad - potenciālais bērna tēvs nevarēs pateikt: nekādu ekspertīzi negribu un nekur neiešu. Ja tiesa liks, tad būs jāveic.

Ne vienmēr paternitātes noteikšanai nepieciešamais ģenētiskais tests, kas maksā lielu naudu, ir vienīgais pierādīšanas līdzeklis. Bieži vien tiesā pietiek arī ar cita veida pierādījumiem, piemēram, liecībām, fotogrāfijām, tomēr šaubu vai domstarpību gadījumā tiek nozīmēta ģenētiskā ekspertīze.

Ja māte papildus pieteikumam par paternitātes noteikšanu vēlas pieteikt prasību arī par uzturlīdzekļu piedzīšanu, tad abas prasības tiesā var pieteikt vienlaikus. Kā skaidro Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija, ja atbildētāja domicils (dzīvesvieta) ir Norvēģija, tad saskaņā ar 2007.gada Lugāno konvencijas par jurisdikciju un sprieduma atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 2.pantu un 5.panta otrās daļas a) punktu pastāv divas iespējas, kā noteikt paternitāti un piedzīt uzturlīdzekļus.

Pirmais. Iesniegt prasības pieteikumu par paternitātes noteikšanu un uzturlīdzekļu piedziņu Latvijas tiesā pēc prasītāja dzīvesvietas.
Jānorāda, ka saskaņā ar Civillikuma 179.pantu abu vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Šobrīd Latvijā minimālie uzturlīdzekļi ir 25% no minimālās mēnešalgas bērniem līdz 7 gadu vecumam un 30% no minimālās mēnešalgas – no 7 gadu vecuma līdz pilngadībai. Ja tiesā uzturlīdzekļi tiek prasīti lielākā apmērā nekā valstī noteiktie minimālie uzturlīdzekļi, tad Latvijas tiesa vērtēs abu vecāku ienākumus, kā arī bērna izdevumus.

Pēc Latvijas tiesas sprieduma stāšanās spēkā prasītājam būs jāpanāk tā izpilde Norvēģijā. Saskaņā ar 2007.gada Lugāno konvenciju par jurisdikciju un sprieduma atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās prasītājam būs jāvēršas Norvēģijas tiesā ar pieteikumu par Latvijā pieņemta tiesas sprieduma izpildāmības pasludināšanu šajā valstī.

Otrs. Iesniegt prasības pieteikumu Norvēģijas tiesā pēc atbildētāja dzīvesvietas. Šāds pieteikums būs jāiesniedz saskaņā ar Norvēģijas procesuālajām un materiālajām tiesību normām uzturlīdzekļu lietās.