Tā kā adoptēt bērnu, kas nav bioloģiskais bērns, bijis apzināts lēmums, kas ietver visu vecāka tiesību un pienākumu, tostarp arī šī bērna uzturēšanas pienākuma, uzņemšanos, no brīvprātīgi atzītas paternitātes nevar pēc kāda laika atteikties. To var izdarīt tikai tiesas ceļā, un tam ir jābūt pamatotam iemeslam. Atbilstoši Civillikuma 156. pantā noteiktajam paternitāti var atcelt tikai tad, ja tēvs bērnu atzinis maldības, viltus vai spaidu rezultātā, turklāt to var darīt tikai divu gadu laikā, kopš uzzināts par apstākļiem, kas šo paternitāti izslēdz.

Savukārt arī adopciju var atcelt tikai tiesa. Civillikuma 175. pants nosaka – ja pilngadīgais adoptētais ar adoptētāju vienojies par adopcijas atcelšanu. Izņēmuma gadījumā adopciju var atcelt arī tad, ja šādas vienošanās nav, taču pilngadīgais adoptētais pierāda, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo nav izveidojušās patiesas vecāka un bērna attiecības.

Civillikums paredz: adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās. Līdz ar to bijušās sievas dēls paliks kā mantinieks.

Jānorāda, ka brīdī, kad bērns tika adoptēts, acīmredzami tēvs bija pilngadīgs un varēja lemt par savu rīcību (godīga jauna puiša mīlestība šajā gadījumā nav juridisks iemesls, lai nerūpētos par bērnu, kas paša adoptēts likuma priekšā). Ir jārēķinās, ka šajā situācijā ir iesaistīts nepilngadīgs bērns, kuram ir tiesības uz pilnvērtīgu attīstību, tātad adoptētajam bērnam ir tādas pašas tiesības kā bioloģiskajam bērnam.