Valsts un pašvaldība sniedz atbalstu cilvēkiem, tostarp atbrīvojot no veselības aprūpes maksājumiem smagu slimību gadījumos. Papildu palīdzību pašvaldībā iespējams saņemt trūcīgajiem un maznodrošinātajiem iedzīvotājiem.

Taču bērni nav atbrīvoti no atbildības par saviem vecākiem. Tas ir pašsaprotami no cilvēciskā viedokļa. Vienlaikus arī Civillikuma 188. pants nosaka bērnu pienākumu apgādāt vecākus, turklāt šis pienākums gulstas līdzīgās daļās uz visiem bērniem. Ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt apgādāšanas pienākumu samērā ar katra bērna mantas stāvokli. Likums paredz iespēju atbrīvot bērnus no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus.

Savukārt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums paredz aprūpi mājās – pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt.

Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē to, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu.

Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli. Kāds ir iespējamais materiālais atbalsts, pašvaldība nosaka saistošajos noteikumos.

Ja persona dzīvo viena vai ar šo personu kopā dzīvojošie ģimenes locekļi vecuma, veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ nevar nodrošināt tai nepieciešamo aprūpi, personai ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu.

Likumā tagad ir noteikts, kas ir apgādnieks šā likuma izpratnē – persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.

Likuma 8. pantā noteikti sociālās aprūpes pakalpojumu samaksas principi.

Klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Ja persona pieprasa pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus, pašvaldības sociālais dienests novērtē personas maksātspēju, pamatojoties uz sniegto informāciju par ienākumiem un noslēgtajiem uzturlīgumiem. Ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī personas apgādniekiem, viņi iesniedz informāciju par saviem ienākumiem pašvaldības sociālajam dienestam, kas lemj par pakalpojuma piešķiršanu.

Likumā “Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām” noteikts: kārtību, kādā personu (ģimeni) atzīst par tiesīgu īrēt sociālo dzīvokli, nosaka attiecīgās pašvaldības dome. Tādus noteikumus ir izdevusi arī Jūsu novada pašvaldības dome. Katram iedzīvotājam ir tiesības ar tiem iepazīties.

Jūs varat rakstveidā apstrīdēt sociālā dienesta lēmumu un atteikumu pašvaldības domē.