Katrs gadījums ir jāvērtē individuāli. Piemēram, ja māte un tēvs dzīvo vienā mājsaimniecībā, bet viens no vecākiem nerūpējas par bērniem un nepalīdz viņu uzturēšanā, jo, iespējams, svarīgāka ir alkohola lietošana, azartspēles vai tamlīdzīgi un sarunu ceļā vecāki nevar vienoties par uzturlīdzekļu nodrošināšanu, tad šī jautājuma risināšanai tam no vecākiem, kas ikdienā aprūpē bērnus, ir jāizmanto juridiskais ceļš un uzturlīdzekļi jāpiedzen piespiedu kārtā. Tas, ka bērni dzīvo it kā normālā ģimenē, kurā ir abi vecāki, kuri nav šķīrušies un varbūt pat nedomā to darīt (iespējams, ka trūkst līdzekļu šim solim), nevar būt šķērslis bērna tiesībām saņemt uzturlīdzekļus vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā un līdz ar to tēva vai mātes tiesībām piedzīt no otra līdzekļus bērna uzturam. Gadījumos, kad uzturlīdzekļu piedziņa nav iespējama, tos izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda.

Vienlaikus ir jāsaprot, ka tam no vecākiem, kura vietā tiek izmaksāti uzturlīdzekļi no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, veidojas uzturlīdzekļu parāds, kam nav noilguma – līdz pat parādnieka mūža beigām tiesu izpildītājam būs iespējams vērst piedziņu uz jebkuru viņa mantu, tostarp vecuma pensiju un mantojumu. Līdz ar to jārēķinās – ja vecāki turpinās šādi, iespējams, ļaunprātīgi izmantot valsts izveidoto sociālās nodrošināšanas sistēmu, kādudien parādu piedziņa var ietekmēt visas ģimenes, tostarp jau pieaugušo bērnu, labklājību.