Lietā ir apsūdzēta autovadītāja, kura tumšajā diennakts laikā savlaicīgi nesamazināja braukšanas ātrumu pirms neregulējamas gājēju pārejas un aizķēra uz tās izgājušu gājēju, nodarot viņam smagus miesas bojājumus, kuru rezultātā gājējs slimnīcā vēlāk mira. Pirmās instances tiesa bija atzinusi apsūdzēto par vainīgu un sodījusi viņu ar nosacītu brīvības atņemšanu uz vienu gadu un septiņiem mēnešiem, kā arī pārbaudes laiku uz diviem gadiem. No apsūdzētās par labu cietušajam – notriektā gājēja dēlam – tika piedzīta arī kaitējuma kompensācija, ko veidoja izdevumi par juridisko palīdzību un morālā kaitējuma kompensācija.
Apelācijas instances tiesa bija atcēlusi spriedumu daļā par morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanu, norādot, ka kriminālprocesā netiek noteikta tāda kaitējuma kompensācija, kuru ir pienākums atlīdzināt saskaņā ard Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumu, jo šo kompensāciju cietušajam atlīdzina apdrošinātājs. Par apelācijas instances tiesas spriedumu cietušais bija iesniedzis kasācijas sūdzību.
Senāts konstatēja, ka kasācijas sūdzībā ir pamatoti vērsta uzmanība uz to, ka apelācijas instances tiesa nav vērtējusi, vai cietušais ir bijis bojā gājušā tēva apgādnieks vai apgādājamais. Šis lietas apstāklis izskatāmajā lietā ir būtisks, jo, atkārtoti izskatot lietu, no tā noskaidrošanas būs atkarīgs, vai cietušais pieder kādai no personu kategorijām, kam ir tiesības saņemt morālā kaitējuma kompensāciju no apdrošinātāja vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja par noziedzīgu nodarījumu ceļu satiksmē. Ja cietušajam šādu tiesību nav, tad mantiskie jautājumi jāturpina risināt kriminālprocesā.
Lieta SKK-27/2026 (11181001321).
