Zinātne kopumā iepazinusi jau ap 49 000 zirnekļu sugu. Latvijā varētu mājot apmēram 500 šīs kārtas sugu, jo visas vēl neesot atklātas. Vairākums zirnekļu ir sauszemes apdzīvotāji, bet dažs labs iemanījies neizvairīties no ūdens. Latvijā dzīvo arī īstens ūdens zirneklis, kurš lielu daļu dzīves pavada ūdenstilpēs zem ūdens starp augiem ierīkotā mājoklī, ko pats regulāri piepilda ar gaisu, nonesdams to dzelmē pielipušu pie sava ķermeņa matiņiem. Ūdenī viņš gan mājo, gan iegūst barību. Arī krastmalu zirnekļi, lai gan pārsvarā uzturas virs ūdens, viegli spēj ienirt.
Zirnekļi nav kukaiņi
Zirnekļus nereti mēdz saukt par kukaiņiem un jaukt ar kukaiņiem. Kā tos atšķirt? Pirmkārt, visiem zirnekļveidīgajiem, atšķirībā no vairākuma pieaugušo kukaiņu, nav spārnu, nav antenu un, uzkrītošākais – viņiem ir astoņas kājas, pretēji kukaiņiem, kuriem ir tikai sešas.
Otra būtiska pazīme, ar ko izceļas tieši zirnekļu kārtas pārstāvji ir spēja veidot tīmekļpavedienus. Zirnekļiem uz vēdera ir sešas tīmekļa kārpiņas. No tām izdalās īpašos dziedzeros veidojies šķidrums, kas, saskaroties ar gaisu, sacietē. Rodas stingrs, mitrumizturīgs, aukstumizturīgs tīmekļa pavediens! Tīmekļpavedienu astoņkājainie radījumi lieto dažādi. Pirmkārt, tīmekļpavediens kalpo par smalku pārvietošanās līdzekli. Pa pavedienu zirnekļi laižas lejup, rāpjas augšup, mazākie un vieglākie to izmanto arī kā izpletni pārlidojumiem ar vēja palīdzību.
Plaši zināms, ka tīmeklis daudzu sugu zirnekļiem kalpo arī par izejmateriālu ķeramrīkiem. Zirnekļiem, kuri auž ķeramtīklus, kāju galiņos ir attīstīti īpaši nadziņi. Nagains mednieks, satvēris signālpavedienu, gaida upuri, paslēpies kaut kur sava tīkla malā.
Dažādiem zirnekļiem atšķirīgi tīkli
Zīmīgi, ka katrai zirnekļu sugai ir no citām atšķirīga tīkla forma. Ar tīmekļa audumu zirnekļi arī izklāj alas un ejas, kurās dzīvo, no tā darina naktsmītnes. Jā, tīmekļpavediens ir smalks būvmateriāls ne vien tīklu, bet arī visai sarežģītas konstrukcijas mājokļu veidošanai. Zirnekļu tēviņi tīmekli izmanto arī pārošanās laikā, bet mātītes no tīmekļa darina bērnistabas, kurās dēj olas.
Zirnekļi – mednieki
Visu sugu zirnekļi ir plēsīgi. Viņi medī. Dažādu zirnekļu medību paņēmieni atšķiras. Ar ķeramtīkliem ēdienu sev gādā vien daļa no sugām. Ir sugas, kuru pārstāvji upuri sagaida slēpnī nomaskējušies un tad satver pēkšņā uzbrukumā. Ir arī sugas, kuri vispirms pielavās un tad uzbrūk. Un ir zirnekļi, kas upurus aktīvi vajā. Astoņkājainie mednieki spēj pievarēt par sevi prāvākus medījumus. Neuzmanīgi pietuvoties zirnekļa slēpnim vai laikus nepamanīt zirnekļa pietuvošanos sev nelielam radījumam ir vieglprātīga rotaļa ar nāvi, bet nokļūt un tikt sapītam tīklā – tas jau ir pavisam slikti...
Zirnekļu pamatbarība ir dažādi bezmugurkaulinieki, dominē posmkāji, pirmkārt, kukaiņi. Tiesa, dižais krastmalu zirneklis jeb krastu medniekzirneklis dažreiz uzbrūk nelieliem mugurkaulniekiem – abinieku un zivju mazuļiem.
Īpašas zirnekļu pazīmes
Zirnekļi lūkojas pasaulē ar četriem acu pāriem, tātad, viņi ir astoņacaini. Acis zirnekļiem atrodas kompaktā veidojumā – galvkrūtīs, jo galva un krūtis viņiem saplūdušas. No prāvākā vēdera zirnekļu galvkrūtis ir nodalītas ar izteiktu iežmaugu.
Vēl kāda raksturīga zirnekļu pazīme: viņiem ir īpaši žokļi laupījuma satveršanai un nobeigšanai – divas heliceras. Katras heliceras galā atrodas nadziņš ar atveri indes izplūdei. Daži prāvāki Latvijā sastopamie zirnekļi spēj caurdurt pat plānāku cilvēka ādu. Nāvējoši bīstamu sugu pie mums gan nav, bet samērā nepatīkamu reakciju cilvēkam var izraisīt, piemēram, krusta zirneklis, mārīšzirneklis, lapseņzirneklis. Lapseņzirneklis, starp citu, Latvijas faunā ir jaunienācējs – oficiāli pie mums mīt vien kopš 2004. gada vasaras.
Inde – barības iegūšanai
Lai arī ne vienam vien pāri darītājam var nākties sajust zirnekļa indi, pirmkārt un galvenokārt tā paredzēta un tiek izmantota barības iegūšanai. Nokļuvusi medījumā, inde paralizē to. Drīz vien noindētajā radījumā top ievadīti arī zirnekļa gremošanas fermenti, kas no iekšpuses pamazām saēd jeb sadala upura mīkstos audus. Kad fermenti darbu pabeiguši, zirneklis laiž darbā īpašu zarnu trakta daļu – sūcējzarnu. To darbinot, viņš iesūc sevī ārēji sagremoto, un no laupījuma pāri paliek vien apvalks… Tiesa, ne tikai zirnekļi ēd kukaiņus, ir arī kukaiņi, kuri ēd zirnekļus.
Arī ienaidnieki nesnauž
Zirnekļiem netrūkst daždažādu apēst gribētāju. Viņus, protams, ēd putni. Zirnekļu ēdāji ir abinieki, rāpuļi. Ir arī zirnekļi kanibāli, kas ķer un ēd galvenokārt citus zirnekļus. Daudzu sugu zirnekļu tēviņi, ja nepagūst pēc pārošanās veikli aiztīties, var nokļūt tikko iegūtās mātītes heliceru skāvienos. Ne vienas vien zirnekļu sugas mātītes pēc kopulācijas vienmēr apēd par sevi augumā manāmi necilākos tēviņus. Vairākumam zirnekļu sugu mātītes augumā pārspēj tēviņus.
Kā atšķirt mātīti no tēviņa
Ja ieraugāt zirnekli pie tīmeklī ietīta oliņu dējuma vai zirneklēnu pulciņa, skaidrs – tā ir mātīte. Viņa sargā pēcnācējus. Tā gan nav vienīgā atšķirība starp dzimumiem. Ja viens zirneklis stiepj otram pirmskaislību dāvanu – nomedījumu –, tad savukārt skaidrs, ka tas ir tēviņš, kurš pielabinās mātītei. Ir arī ārēja dzimumatšķirība. Zirnekļu mātīšu kopulācijas orgāni atrodas uz vēdera, bet tēviņiem tie ir uz pedipalpām jeb apakšžokļiem, kas zirnekļiem kalpo arī par taustes orgāniem. Prāvie paresninājumi pedipalpu galos uzkrītoši nodod zirnekļu tēviņa dzimumpiederību.
