I
Man ir liels prieks sveikt jūs visus šodien klātienē Rīgas pilī. Vēl jo lielāks prieks ir kopā svinēt mūsu izcilā valstsvīra, otrā Valsts prezidenta Gustava Zemgala 150 gadu jubileju.
Jūs jau droši vien tikko esat aplūkojuši jauno gleznu Svētku zāles griestu gleznojumos, kurā mākslinieks Andris Eglītis spilgti interpretējis Latvijas valsts proklamēšanas brīdi 1918 gada 18. novembrī. Paraugoties vēlreiz šajā gleznā, mēs nešaubīgi atpazīsim šodienas jubilāra tēlu.
Latvijas valsti izsapņoja, pasludināja un veidoja daudzi, bet starp viņiem Gustava Zemgala loma ir īpaša.
Tieši viņam bija lemts vadīt Latvijas Republikas proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī. Kā sēdes vadītājs viņš pēc Latvijas Tautas padomes organizēšanās protokola nolasīšanas arī paziņoja, ka Latvijas Tautas padome ir pārņēmusi suverēno varu Latvijā un jaunā valsts ir tapusi.
II
Tūlīt pēc valsts proklamēšanas – tajā pašā dienā – Gustavs Zemgals kopā ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani parakstīja Uzsaukumu Latvijas pilsoņiem.
Visi šie akti, ko es minēju, un papildus vēl iepriekšējās dienas vakarā pieņemtā Latvijas Tautas padomes platforma veidoja Latvijas pirmo pagaidu konstitūciju, ko pēc tam 1920. gadā nomainīja otrā pagaidu konstitūcija līdz brīdim, kad 1922. gadā stājās spēkā Latvijas Republikas Satversme, kas darbojas vēl šodien.
Šajos konstitucionālajos aktos, ko līdzveidoja un parakstīja Gustavs Zemgals, ir atspoguļota mūsu valsts un tiesiskās sistēmas pamatnorma – Latvijas Tautas padomes paustā Latvijas tautas valstsgriba Latvijai būt neatkarīgai, demokrātiski republikāniskai valstij latviešu etnogrāfiskajās robežās, ietverot latviski nacionālas valsts principu.
Tam atbilstoši ir veidota mūsu Satversme, kuras pirmo gadsimtu svinēsim jau nākamgad, un visa mūsu valsts iekārta. Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, tā ir tiesiska un nacionāla valsts, kurā suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Es vienmēr esmu uzsvēris, ka mums ir sekmīga un stipra demokrātija. Par to, cik tā ir sekmīga un stipra, vienmēr jālūkojas kontekstā. Ja mēs apskatām pirmo neatkarības periodu 20. un 30. gados, mēs redzam, Ka Latvijā demokrātija noturējās vēl ļoti ilgi, kamēr lielākajā daļā Eiropas valstu demokrātija jau bija norietējusi. Tātad par spīti visiem nelabvēļiem mēs varam uzskatīt, ka mūsu demokrātija ir stipra, un mēs varam lepoties ar mūsu demokrātiem gan toreiz, valsts dibināšanas un nostiprināšanas laikā, gan šodien, atceroties neatkarības un Satversmes atjaunotājus pirms 30 gadiem.
III
Jau starpkaru periodā veidojās viena no Latvijas demokrātijas un arī Rīgas pils tradīcijām – atcerēties un godināt mūsu pirmo Valsts prezidentu Jāni Čaksti.
J. Čakste ir kļuvis par vienu no Latvijas valstiskuma un demokrātijas lielākajiem simboliem. Kā pirmais viņš iedzīvināja demokrātiskās tradīcijas un veidoja mūsu sabiedrības demokrātisko identitāti.
Tomēr demokrātija nav dzīva un stipra tikai ar viena cilvēka spēkiem un piemēru vien. Gan toreiz, J. Čakstes un G. Zemgala laikos, gan arī mūsdienās mēs redzam, ka demokrātija var ātri sabrukt un neizdoties, ja pirmajam prezidentam – demokrātam – neseko nākamie demokrāti, vai tieši pretēji – valsts vadītāju amatos nonāk autokrāti vai populisti, kuriem demokrātijas vērtības ir svešas.
Tieši tāpēc mums šodien ir svarīgi atcerēties arī otro Valsts prezidentu, kurš šķietami vienkārši turpināja Jāņa Čakstes iesākto un sekoja viņa paraugam. Taču, kas ir principiāli svarīgi, tieši Gustavs Zemgals ar savām vērtībām un pasaules skatījumu kļuva par otro Valsts prezidentu. Katrai jaunai demokrātijai ir izšķiroši svarīgi ne tikai tie pirmie, bet arī otrie un trešie Valsts prezidenti, kuri liktos pamatus nostiprina un ikdienas rutīnas darbā turpina veidot un attīstīt valsti un demokrātiju, veidot tradīciju.
IV
Savā runā Saeimā 2019. gada 8. jūlijā pēc svinīgā solījuma došanas es atskatījos uz saviem priekštečiem Valsts prezidenta amatā. Esmu priecīgs, ka šodien divi no viņiem ir klāt.
Par Gustavu Zemgalu es toreiz teicu un varu šodien atkārtot, ka augstu vērtēju viņa pieticību un pazemību, kalpojot Latvijai valsts augstākajos amatos. Un patiešām – atslēgas vārdi, kas varētu raksturot Gustava Zemgala mūža darbu Latvijai, ir ‘pienākuma apziņa’ un ‘kalpojums’. Viņš cēlās un gāja tad, kad Latvijai tas bija nepieciešams un kad citu nebija.
Mēs esam viņam pateicīgi par paveikto Latvijas Republikas proklamēšanā un Latvijas Tautas padomes vadībā. Latvijas Tautas padome ir mūsu pirmais parlaments, un to vadīja tieši Gustavs Zemgals. Esam viņam pateicīgi, ka šajā sarežģītajā laikā, gan izveidojot Latvijas Tautas padomi pirms Latvijas valsts proklamēšanas, gan arī pirmajā pusgadā pēc proklamēšanas, viņš vadīja mūsu parlamentu, kāds tas toreiz bija, līdz 1922. gadā kā parlaments nostiprinājās Saeima.
Mēs atceramies viņa atstātās pēdas Valsts prezidenta amatā, neatgriezeniski attīstot demokrātisku prezidenta institūciju, un piekrišanu kandidēt par Valsts prezidentu tikai tad, kad Saeima ilgstoši nespēja ievēlēt jaunu prezidentu pēc J. Čakstes nāves, kas jau sāka iezīmēt valstī politisku krīzi.
Arī pēc prezidentūras viņš turpināja politisko un sabiedrisko darbību. Vēl pārāk maz novērtēta ir arī viņa uzņemšanās kļūt par finanšu ministru pēc viņa Valsts prezidenta pilnvaru beigām Marģera Skujenieka kabinetā. Tas bija laikā, kad Latviju skāra pasaules ekonomiskā krīze.
Sabiedrības apziņā maz apzināta ir arī viņa loma Rīgas pilsētas attīstībā. Atcerēsimies, ka viņš ir bijis Rīgas pilsētas mērs no 1918. līdz 1920. gadam. Viņš ieņēma šo amatu laikā, kad Latvijas galvaspilsēta strauji attīstījās un atkopās pēc I Pasaules kara. Arī šis moments Gustava Zemgala biogrāfijā ir pienācīgi jānovērtē. Turklāt viņš bija pirmais latvietis, kurš 700 gadus pēc Rīgas dibināšanas kļuva par Rīgas pilsētas galvu.
V
Esmu pārliecināts, ka šīs dienas konferences izcilie priekšlasījumi mums sniegs daudz vērtīgu pārdomu un atziņu par Gustavu Zemgalu, par Latvijas demokrātijas likteņiem un tās vērtību mums visiem.
Es tikai īsi vēlētos uzsvērt divas lietas, ar ko man asociējas Gustava Zemgala vārds.
Pirmkārt, uzticība Satversmei un Satversmes sargāšana ar visām Valsts prezidentam piešķirtajām pilnvarām pat tad, ja Satversmi grasās neievērot Saeimas vairākums, starp kuriem arī tādi, kuri paši Satversmi rakstījuši un pieņēmuši.
Otrkārt, viņa aktīvā sabiedriskā un politiskā darbība, rūpējoties par jauno Latvijas valsti un tās demokrātiju. Satversme prasa no katra pilsoņa atbildību par Latviju un demokrātisku līdzdalību valstslietās. Gustavs Zemgals šajā ziņā mums visiem ir paraugs.
VI
Esmu pateicīgs visiem, kuri atsaucās aicinājumam un līdzdarbojas, lai šogad ar dažādiem pasākumiem mēs varētu atzīmēt Gustava Zemgala 150 gadu jubileju. Šodien es gribētu īpaši pateikties šīs konferences referentiem par atsaucību un gatavību dalīties savās atziņās par mūsu izcilo valstsvīru Gustavu Zemgalu.
Godināsim un atcerēsimies mūsu stipros demokrātus!
