Režisors Raits Valters ir vienīgais, kurš kinokadros dokumentējis Gunāru Astru īsi pēc atbrīvošanas no otrreizējā ieslodzījuma 1988. gadā. Filma vēsta par nelokāmu nacionālās pretošanās dalībnieku, kurš nesamierinājās ar okupācijas režīmu un nevardarbīgi pretojās padomju okupācijas varai Latvijā pagājušā gadsimta 60.-80. gados.
Gunāru Astru tiesāja divas reizes. 1961. gadā viņu apsūdzēja dažādās pretpadomju darbībās un piesprieda 15 gadus pastiprinātā režīma labošanas darbu kolonijā. Otro reizi - 1983. gadā par pretpadomju aģitāciju un propagandu, piespriežot septiņus gadus ieslodzījumā sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, 5 gadus izsūtījumā, kā arī atzīstot par sevišķi bīstamu recidīvistu. 1988. gada janvārī uz G. Astru tika attiecināts PSRS Augstākās padomes dekrēts par amnestiju, un 1. februārī viņš tika atbrīvots. Pēc diviem mēnešiem viņš mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī.
Īpaša nozīme ir viņa runai - 1983. gada 15. decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktajam pēdējam vārdam, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot". Šī runa, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas valsts vēsturē. Tā pierāda, ka Latvijas valsts neatkarības ideja bija dzīva visu padomju okupācijas periodu.
Par Gunāra Astras vairāk nekā 19 ieslodzījumā pavadītajiem gadiem sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā liecina priekšmeti, kurus tuvinieki ir dāvinājuši Okupācijas muzejam. Piemēram, 57 vēstules, kuras Astra rakstīja no ieslodzījuma vietas brāļiem Harijam un Leonam Astrām un vecākiem – māte Elzai un tēvam Larionam Rīgā. Šīs vēstules muzejam 2011. gadā dāvināja G.Astras vecākais brālis Harijs Astra.
Okupācijas muzejs ik gadu 22. oktobrī rīko Gunāram Astram veltītus pasākumus. Šogad, dienā, kad G. Astram apritētu 89 gadi, muzejs aicina apmeklēt G.Astras kapa pieminekli, kas atrodas Rīgas II meža kapos, nepilnus 300 metrus no prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa.
