Ar patiesu interesi 8. decembrī klausījos Jūsu viedokli portāla “Delfi” raidījumā “Spried ar Delfi”, kur bijāt aicināts kā viens no 15 ekspertiem, kas piedalījās Zedelgemas pašvaldības organizētajā ekspertu darbnīcā, lai sniegtu ieteikumus pašvaldībai par pieminekļa “Latvijas stāvstrops brīvībai” tālāko likteni Beļģijā.
Klausoties Jūsu teiktajā, man ir radušies vairāki kategoriski iebildumi.
Ir saprotams, ka diskusijas ietvars un laika ierobežojumi neļāva izteikt dalībniekiem visus argumentus un iedziļināties jautājuma detaļās, taču, esot ekspertam un diskutējot par tik nozīmīgiem vēstures jautājumiem, būtu jāpatur prātā divi nosacījumi — vēstures avoti un ētikas principi. Jūsu izteikumi, manuprāt, ir ne tikai neviennozīmīgi vērtējami un nepatiesi, bet arī aizskaroši.
Diskusijas 16:50 minūtē Jūs sakāt: “Es nevaru piekrist arī tam, kas daudzkārt ir izskanējis medijos — par to, ka Latvijas pozīcija netika ņemta vērā. Netika ņemta vērā dažu interešu grupu pozīcija. Latvijas pozīcija tiktāl, cik tie ir neatkarīgi pētnieki, tika aicināti.”
Jūs norādāt uz “interešu grupām” šajā jautājumā Latvijā. Retoriski Jums varētu jautāt, kādas tad “grupas” Latvijā ir, kuras “grupas” intereses Jūs pārstāvat, un kurā “grupā” Jūs iekļaujat Latvijas Okupācijas muzeju? Vēlos atgādināt, ka pieminekļa atklāšanas pasākums bija iekļauts arī “Latvija 100” notikumu kalendārā.
Par Jūsu neatkarību Latvijas pozīcijā arī varētu izteikt šaubas vismaz no formālā viedokļa, jo esat Aizkraukles novada domes deputāts. Parasti gan eksperta piederība kādai politiskai partijai tomēr nav vēlama, bet tā jau ir bijusi Zedelgemas pašvaldības kā darbnīcas organizētājas izvēle.
Diskusijas 21:20 minūtē, komentējot holokausta izpēti Latvijā, Jūs sakāt: “Latvijā 41. gadā notika noziegumi pret civiliedzīvotājiem. Tika nogalināti 70 000 Latvijas ebreju, (..) 100 000 bedrēs, masu kapos principā pusgada laikā. Un tā ir bijusi slēgtā tēma Latvijas sabiedrībā.”
Jūs ignorējat visu, ko Latvijas pētnieki, akadēmiskās institūcijas un sabiedriskās organizācijas ir darījušas holokausta noziegumu izpētē pēdējo 30 gadu laikā. Vai apzināti nenovērtējat Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 29 sējumus, pētnieku darbus, konferences, preses rakstus, arī daiļliteratūras darbus, pārraides, filmas un teātra izrādes, kas tapušas Latvijā? Vēlos Jums norādīt, ka tieši ar sabiedrisku iniciatīvu ir dibināti un Latvijā tiek uzturēti četri muzeji — “Ebreji Latvijā”, “Žaņa Lipkes memoriāls”, Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs, kā arī Latvijas Okupācijas muzejs, kuru ekspozīcijas stāsta par nacistiskā režīma noziegumiem Latvijā!
Diskusijas 22:46 minūtē Jūs norādāt: “Mēs nevaram visus karagūstekņus likt vienā maisā un teikt, ka tie bija mobilizēti nevainīgi. Viņu vidū bija slepkavas un tādi bija arī Zedelgemas nometnē. Un šādu slavinošu vai, vienalga — pieminošu pieminekļu izveide, kas šo vēsturi ignorē, nu, es domāju, ka tuvākajā laikā Rietumeiropā nebūs iespējams stāstīt un saprast.”
Iespējams, ka Jums ir kāda vēstures avotos balstīta hipotēze par mobilizācijas norisēm Latvijas teritorijā 1943.-44. gadā. Tomēr no Jūsu apgalvojuma nav saprotams, cik lielu daļu no mobilizētajiem cilvēkiem uzskatāt par vainīgiem agrāk izdarītos noziegumos. Protams, pastāv otra iespēja — uzskatīt par potenciālu noziedznieku jebkuru Vācijas bruņotajos spēkos mobilizēto cilvēku. Taču tas nekāda ziņā nebūtu savienojams ar tiesiskā valstī pieņemto nevainīguma prezumpcijas principu.
Vēlos uzsvērt, ka piemineklis Zedelgemā vēsturi neignorē nevienā aspektā. Rietumeiropā par to ir iespējams stāstīt un tas ir pat nepieciešams saskaņā ar Latvijas Republikas Saeimas 1998. gada 29. oktobra deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kas Latvijas valdībai uzliek pienākumu “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”. No Jūsu vārdiem varu secināt vienīgi to, ka šis Latvijas likumdevēja dokuments nekādā ziņā nav kalpojis par vadmotīvu Latvijas ekspertiem Zedelgemas seminārā.
Diskusijas 28:46 minūtē izteicāt līdz šim Latvijas vēstures zinātnē neizvirzītu apgalvojumu: “Un individuāli vainīgu cilvēku, noziedznieku, tie bija šai nometnē un noteikti mēs varam teikt, ka tie bija simtos šai nometnē, vairāki simti. Vairāk nekā simts.”
Vēstures pētījumos nav atrodami faktos balstīti aprēķini par iespējamo kara vai holokausta noziedznieku skaitu Zedelgemas gūstekņu nometnē. Latvijas Kara muzejs turpina šīs problēmas pētniecību, bet pagaidām nav nekāda zinātniska apstiprinājuma Jūsu minētajiem skaitļiem. Šāda viedokļa paušana plašsaziņas līdzekļos liecina vai nu par paviršu un bezatbildīgu pieeju ārkārtīgi nopietnam jautājumam, vai arī par mēģinājumu ietekmēt citu pētnieku darbu Jums vēlamā virzienā, iespaidojot sabiedrisko domu ar pārspīlētiem apgalvojumiem.
Un pēdējais — Jūsu citāts 31:59 minūtē: “Visu cieņu trimdas organizācijām, ko tās darīja cīņā pret komunismu un par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet tādi nu bija vēsturiskie apstākļi, ka nekad nenotika norobežošanās no šiem slepkavām, noziedzniekiem un tas nenotiek līdz šim brīdim. Un šai jautājumā mēs saprotam tikai paši sevi. Neviens mūs nesaprot un arī nesapratīs.”
Par šo apgalvojumu, kas, manuprāt, ir zinātnieka necienīgs, nevēlos izteikt plašus argumentus, bet tikai atgādināt, ka diskusija par holokausta noziegumiem sākās Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (AABS) konferencē Toronto 1968. gadā ar Ģertrūdes Šneideres referātu par Rīgas geto. To turpināja vēsturnieks A.Ezergailis un izdevums “Jaunā Gaita”, kur tika identificētas konkrētas personas un raksturots šo noziegumu mērogs. Tieši trimdā vispirms izskanēja skaidri aicinājumi nosodīt minētos noziegumus un norobežoties no holokausta noziedzniekiem.
Izsaku savu personīgo viedokli — skumji, ka Jums Zedelgemā Latviju nācās pārstāvēt ar pārliecību, ka Latvijas vēsturi izprot tikai paši Latvijas iedzīvotāji, bet ārzemēs neviens to nesaprot un arī nesapratīs. Nav skaidrs, kādu pienesumu Jūs varējāt dot ekspertu semināra darbam, balstoties uz šādu pieņēmumu.
Manuprāt, Jūsu vadītajam LU SZF Praktiskās ētikas centram ir aktuāla diskusijas tēma, kas skar zinātnieku pienākumus pret sabiedrību un viņu atbildību par publiski pausto viedokļu patiesumu. Ļoti ceru, ka šāda diskusija ļaus aktivizēt centra darbu jau drīzumā, jo jaunākā internetā pieejamā informācija par šī foruma darbu attiecas uz 2017. gadu un Jūsu ievēlēšanu centra vadītāja amatā.
Latvijas Okupācijas muzeja Direktore S.Vība
