Bet zinātnieki vaiga sviedros pūlas, lai izgudrotu brīnumlīdzekļus cilvēka mūža pagarināšanai. Jau ir veikta pat cilvēka iesaldēšana ar domu pēc vajadzības atkausēt un atdzīvināt. Mēs sapņojam par simtu divdesmit un vēl augstākiem skaitļiem un ceram sasniegt Vecās Derības praviešu vecumu. O, tad gan mēs varētu… Vai mēs tiešām paveiktu kaut ko vairāk, ja tiktu pie sava laika pagarinājuma?
Varbūt Radītājs mūža svītru zem astoņdesmit un deviņdesmit gadiem un tikai retajiem līdz un pāri simtam ir novilcis žēlastības dēļ? Vai mēs ar sevi, citiem un savu laiku izrīkotos gudrāk, ja zinātu, ka dzīvosim otru mūžu? Visdrīzāk gan gluži otrādi – bezrūpīgi jautrotos vēl ilgāk un dzīvi saprast sāktu vēlāk, nekā to darām tagad.
Es iedomājos – ja jau nekas mani nesteidzina, tik daudz ko varu atlikt uz vēlāku, man nav jāizvēlas no daudzām lietām galvenās, laika taču pietiks visām. No otras puses – divreiz garākā mūžā es piedzīvotu tik daudz gan personisko, gan sabiedrisko drāmu un traģēdiju, ka sabruktu zem to svara.
Mūsu panesības robežas nav paredzētas bezgalīgām slodzēm. Kad slodze pārsniedz balstu nestspēju, mēs ieliecamies un plaisājam līdzīgi tiltiem. Kādas detaļas (orgānus) ar laiku, protams, varēs nomainīt ar mākslīgi izgatavotām rezerves daļām, bet vai pārējais, pagalam nolietojies, tās pieņems? Būs jāatrodas pastāvīgā remontā, nekāda bagātība vai stāvoklis sabiedrībā vairs nelīdzēs, par galveno jautājumu kļūs viens: kā vārdā tas viss vajadzīgs?
Patinot atpakaļ laiku pirms divdesmit gadiem, es domāju par savu 1984. gadā mirušo mammu. Viņai pietrūka pavisam nedaudz gadu, lai mūžībā aizietu ar laimīgu apziņu – Latvija ir brīva. Ļoti daudziem pietrūka šo pāris gadu. Neskaitāmu nometnēs un izsūtījumā nomocīto nepiepildāms sapnis bija – nomirt dzimtenē. Tik necils un reizē tik liels sapnis. Kā staroja tie, kas brīvības brīnumu piedzīvoja, un kā pēc gadiem apdzisa viņu acis! Es nezinu, kā atvadas no dzīves iespaido tas, ka esi laimīgs, jo viss ir piepildīts, un kā tas, ka esi varbūt jau atkārtoti zaudējis kaut ko bezgala lielu un skaistu. Tik daudzi tad ir lūguši un lūdz, lai Dievs viņu dienas nevis pagarina, bet saīsina.
Mēs visi ilgojamies nodzīvot garu mūžu. Bet vai par ilgumu svarīgāks tomēr nav mūža piepildījums? Piepildīts no abiem galiem – jaunām dienām un vecuma. Ja tā labi padomā, tad pilnais viducis nemaz nesanāk tik garš, kā mums šķiet. Turklāt dažs labs pamanās vai visu mūžu kādam dzīvoties pa klēpi un sēdēt uz kakla.
Klau, atkal jau skan: "Daudz baltu dieniņu…" Man nezin kādēļ šī dziesma nekad nav gājusi pie sirds. Pārāk plakātiska, uzstājīga, pat pavēloša. Vienā ziņā gan ir jāpiekrīt – lai balto dieniņu tiešām ir vairāk, vai tad nu melno ir trūcis un vai tās visas jau būtu beigušās.
