Piezvanīju kāda žurnāla redaktorei, kurai pirms pusotra mēneša tiku apsolījis rakstu, bet tā arī nebiju uzrakstījis. Kā jau tamlīdzīgās reizēs, minēju dažādus attaisnojošus iemeslus, solījos laboties un vēl šomēnes rakstu nodot. Redaktore savukārt pieklājīgi atgādināja, ka gads tuvojas beigām, ja gadījumā to vēl neesmu pamanījis, tāpēc visi šī gada atlikušie žurnāla numuri lielās līnijās jau saplānoti. Tādēļ viņa nesolot manis pagaidām vēl neuzrakstīto rakstu nodrukāt līdz Jaunajam gadam. Pēc tam gan nebūšot nekādu problēmu.
Moži atbildēju, ka pats vien esmu vainīgs un dzīve jau nebeigsies ar Jauno gadu. Jā, tieši tā arī teicu: „Ar Jauno gadu jau dzīve nebeigsies!” Un tikpat moži gribēju vēl piebilst: „Dzīve turpināsies!”, bet nezin kāpēc tā vietā izspruka: „Ja vien mums visiem uz galvas neuzkritīs tas krievu satelīts.” „Ha- ha- ha!” mēs abi nosmējāmies, jo rezultātā sanāca mazs, gaumīgs karātavu humoriņš.
Un tikai, kad saruna beidzās, sāku domāt, kāpēc tā teicu. Varbūt tāpēc, ka pirms tam internetā lasīju, ka krieviem tā arī nav izdevies iedarbināt kosmiskās zondes „Fobos-Grunt” dzinēju un cerības, ka to izdosies, praktiski zudušas? Tātad novembra beigās vai decembra sākumā, tas visticamāk nevis atgriezīsies no misijas ar Marsa grunts paraugiem, bet gan ietrieksies zemes gruntī, ar savām toksiskās degvielas pilnajām bākām kļūdams par lielāko un bīstamāko kosmisko objektu, kas jebkad nokritis uz Zemes.
Pašlaik zinātnieki dievojas, ka nav iespējams precīzi pateikt, kur tas nokritīs. Tomēr jau izskanējis, ka tā varot būt gan ASV, gan Ķīna, Japāna, Tuvie Austrumi, virkne Eiropas valstu, kā arī Krievija vai Ukraina. Tik sīka vienība kā Latvija šajā sarakstā nefigurē. Tomēr tas nenozīmē, ka esam ārpus briesmām. Drīzāk - esam ārpus to zinātnieku redzesloka, kas sarakstu sastādīja. Un, ja kāda no atlūzām kritīs Rīgas, Daugavpils, Liepājas vai Ventspils virzienā, nav izslēgts - mums par to aizmirsīs pateikt vai arī, kā nereti, sajauks ar lietuviešiem un zvanīs uz Viļņu. Tāpēc neatliek nekas cits kā, gaidot katastrofu, cerēt, ka Latvijai tā ies secen atšķirībā no globālās finanšu krīzes, kura mums trāpīja pirmajiem.
Patiesībā arī krīze, ar kuras sekām cīnāmies joprojām, nupat kārtējo reizi pierādīja, cik sīka vienība esam globālajā ekonomiskajā un politiskajā pingpongā. Ja Grieķijai, kuras iedzīvotāji konsolidācijas vietā labāk izvēlas Molotova kokteiļus, parādi tika atlaisti uz pusi, tad no mums kā krīzes pārvarēšanas teicamniekiem SVF misija nupat, vēl pēdējā brīdī, grib papildus izspiests 18–20 miljonus latu. Un iespējams, izspiedīs ar.
Neskatoties uz valdības nepiekāpību, ar ko tā patīkami pārsteigusi tautu. Neskatoties uz valsts ekonomiku un iepriekšējās budžeta cirpšanas reizēs iedragāto tautsaimniecības konkurētspēju. Tomēr, arī to vēl varētu pieciest, ja vien… Nesen parādījās informācija, ka Šveices ekonomikas pētnieki, pateicoties vairāku gadu darbam, izsecinājuši, ka pasaules ekonomikas kodolu veido 1318 savstarpēji tieši un netieši saistītas transnacionālās kompānijas. Tajā skaitā arī bankas un citas finanšu institūcijas. Pagaidām tās vēl gan esot patstāvīgas, bet, kā tēlaini izteicās zinātnieki, savā starpā jau saistītas ar vienotu asinsriti jeb asiņu sajaukšanos.
Tātad 1318 globāli ekonomiskie Siāmas dvīņi, kas palēnām aprij viens otru. Bet šīs piramīdas virsotnē, uz kurieni ved finanšu ķēdes, kā secinājuši zinātnieki, ir 147 globālas korporācijas, kas ļauj attiecīgajam finanšu konglomerātam kontrolēt ap 40% no visas pasaules korporatīvo bagātību.
Tad kāds tur brīnums, ka valstis kļūst maksātnespējīgas un pārvēršas sīkās vienībās, ar kurām nav pat vērts rēķināties. Jo nauda, kā zināms, nekur nepazūd, tā vienīgi maina īpašniekus, pašlaik koncentrējoties kaut kur prātam neaptveramā daudzumā. Tātad dziesmiņa par brīvo tirgu, kas visu noliks savās vietās, kuru sāka dungot Ivars Godmanis un Latvijā dungo joprojām, patiesībā ir sen nodziedāta. Noliks gan, bet tikai tā, kā būs izdevīgi šīm korporācijām, kas kontrolēs pasaules ekonomiku. Tas pats attiecas uz konkurenci.
Ja godīgi, scenārijs, kas pašlaik tiek izspēlēts pasaules ekonomikā, ir nesalīdzināmi bīstamāks par krievu satelītu. Jo pakāpeniski padara 99,999% zemeslodes iedzīvotājus par modernās pasaules modernajiem vergiem. Paši to nezinot, viņi piederēs tiem, kuru rokās beigu beigās koncentrēsies ekonomiskā vara. Ja vien… pirms tam nenotiks tas, ko paredz Vācijas kanclere Merkele. Viņa prognozēja, ka, izjūkot Eiropas Savienībai, pasaulei draud jauns karš. Un ja reiz tā, tad šajā karā kā sīka vienība neizbēgami tiks ierauta arī Latvija.
Vienīgā bēda, ka mums šī valsts nav sīka vienība. Mums tā ir vienīgā un citas mums nav. Tāpēc, ja mēs tai nespēsim palīdzēt, tad neviens cits tai nelīdzēs. Bet kā palīdzēt Latvijai, kas savu neatkarību atguva 1991.gadā un pašlaik kāpj pāri pirmajai brīvvalstij tik liktenīgajam divdesmit viena gada slieksnim? Kā to glābt, pasargāt, padarīt plaukstošu, vairot tās bagātību? Lūk, vissarežģītākais un vienlaikus arī visvienkāršākais jautājums. Jautājums, uz kuru var atbildēt tikai katrs pats.
Ja vien… Ja vien spēj būt godīgs ne tikai pret šo valsti, bet arī pats pret sevi. Sākot jau ar pašlaik tik aktuālo būt vai nebūt – aizbraukt vai palikt. Un ja palikt, tad rēķināties ar valsti vai nerēķināties? Ne jau vārdos, bet ar savu rīcību un darbiem. Pirmkārt, nešķeļot šo valsti un cilvēkus. Sākot no lielām lietām un beidzot ar sīkumiem. Otrkārt, nevairojot naidu un ļaunumu, kas gadu tūkstošiem plosījis zemi un cilvēkus. Turklāt nevairot tiklab no Saeimas tribīnes, cik pie mazmājiņas durvīm. Treškārt, priecāties par citu veiksmēm tāpat kā par savējām. No rīta aizejot, nobučot sev tuvos, bet vakarā priecāties, ka esi atgriezies mājās.
Neviens mums neko nepadarīs, ja vien…. Ja vien mēs paši sevi nenodosim. Bet, ja mēs to izdarīsim, agri vai vēlu uzradīsies kāds, kurš pieteiks savas tiesības uz šo teritoriju un vienlaikus arī uz mums, kā tas jau ne reizi vien noticis latviešu tautas vēsturē.
Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!
