Tolaik vasarā filmētās Jūrmalas pludmales smiltīs augums pie auguma kā roņu vai kādu citu jūras dzīvnieku apmešanās vietā. Bez daudz kā cita jau piemirsta es pēkšņi ievēroju – īpaši gados jaunu cilvēku vidū tikai retajiem bija uzkrītoši palielināts svars. Tik daudz kaistu un vingru augumu! Pusgadsimtu vēlāk, kaut arī dzīvojam krīzes apstākļos, atklājas pavisam cita aina – par retumu kļūst slaidie un sportiskie cilvēki. Pirmais, ko es ievēroju, pirms piecpadsmit gadiem nonākusi Amerikā, bija noresnojušos cilvēku lielais īpatsvars. Tagad, jādomā, tur sabiedrība ir nākusi pie prāta, bet mēs Latvijā vēl tikai apgūstam aptaukošanās pieredzi.
Tikai pavisam nesen es ieraudzīju, kāds izskatās viens no jaunākajiem cilvēces izgudrojumiem – pampers. Atšķirībā no bērnu autiņa pamperu nevar nedz izmazgāt, nedz izžāvēt. Nav saprotams arī, kur lai to pēc vienreizējās lietošanas liek. Pilsētā var aiznest uz atkritumu konteineru, bet ko iesākt laukos? Varētu ierakt zem ābeles, kā to dara ar sirsniņmājas saturu, bet nav garantijas, ka šis murskulis jelkad satrūdēs. Plītī bāzt arī nevar, jāved uz pilsētu. Interesanti, vai kāds ir aprēķinājis, cik konteineru ar šāda veida atkritumiem saražo viens bērns.
Pamperotos bērnus ir grūti pieradināt nokārtoties podiņā, viņi, sēdēdami savā siltajā ražojumā, jūtas itin omulīgi, līdz ar to daudz lēnāk un vēlāk attīstās arī ķermeņa tīrības prasības. Ir pat dzirdēts, ka daži mācības pirmajā klasē uzsākot, iepakoti pamperos. Ārsti teic – pamperi vēlāk varot atsaukties uz dzimumspējām. Kad bērns sāk staigāt un skraidīt, pamperu dēļ viņam veidojas ļodzīga gaita. Vai pamperu ražotāji to visu nezina? Zina gan, bet, tā kā tās ir lieliska iespēja pelnīt, viņi uzskaitīs tikai pamperu plusus, kaut īstenībā ir tikai viens pluss – tie labi noder ceļojumu laikā un naktīs, ja bērns ir ļoti nemierīgs un māte nedabū izgulēties. Ar pamperiem ir tāpat kā ar internetu – tie neatrisina mūsu dzīves jautājumus, bet tikai palīdz atrast risinājumus. Sarēķinot, cik naudas pamperiem iziet tikai vienā mēnesī, ir jāsaķer galva. Bez pamperiem neprot dzīvot pat tās ģimenes, kurām tagad ir ārkārtīgi spiedīgi apstākļi. Vai tas, ka mēs dibenus slaukām ar krāsainiem, puķainiem un iesmaržinātiem papīriem, neliecina, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu domāšanu? Mūsu bērni jau no pirmās dzīves dienas kļūst par planētas iztukšotājiem un piemēslotājiem. Tā nav viņu, bet gan mūsu, pieaugušo, izvēle. Vecāki, protams, meklē savus aizbildinājumus – pamperi izmaksājot tikpat, cik autiņu mazgāšanai izlietotais ūdens. Pilnīgas muļķības! Bet cik izmaksā pašu pamperu ražošana? Dzīvot var arī bez pamperiem, es to nesaku no zila gaisa – esmu izaudzinājusi divus bērnus, iztiekot ar pašas, no marles šūtiem kādiem desmit autiņiem.
Šodien ne viena vien ģimene atsakās iet ražotāju pavadā, atgriežas pie aizmirstām dzīves gudrībām, gādā sev veselīgu pārtiku, mācās no dabas ņemt saprātīgi un tai saprātīgi arī atdot. Cilvēkam ir nepieciešams pavisam nedaudz no tā preču un pārtikas produktu lēruma ar ko ir piebāzti veikalu plaukti. Mēs visi apzināmies – Zeme ir mūsu vienīgās mājas, un viens no svarīgākajiem jautājumiem ir: ko mēs darām, lai tajās varētu dzīvot arī mūsu bērnu bērni?
