Pastāv dažādi uzskati, bet, manuprāt, cilvēkam, kurš meklē ārsta palīdzību jeb pacientam ir jābūt visas medicīnas sistēmas centrā. Diemžēl Latvijā mediķu vidū par to runā nepiedodami maz vai arī valda uzskats – par to, kā jūtas pacients, nav laika un vajadzības pārlieku daudz domāt, daudz svarīgāki ir tieši ārstnieciskie jautājumi. Lai ārsti par šo tematu aizdomātos, es parasti aicinu viņus iedomāties, ka paši ir pacienta lomā. Tad aina izskatās pilnīgi citādāka.
Uzskatu, ka priekšnoteikumi veiksmīgām ārsta un pacienta attiecībām un labam ārstniecības rezultātam ir vairāki: pirmkārt jau ārsta medicīniskās zināšanas un profesionalitāte, bez tā veiksmīga ārstēšana nemaz nav iespējama, bet ne mazāk svarīga ir ārsta prasme „apieties” ar pacientu. Tas ietver veselu prasmju kopumu – spēju izveidot un noturēt kontaktu ar pacientu, komunikācijas prasmes utt., uzsverot, ka ārstam nepieciešama arī īpaša vēlme to darīt, jo, ja tādas nav, tad, visticamāk, nav izvēlēta pareizā profesija. Te ir vietā atcerēties profesora Paula Stradiņa teikto, ka „medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla”.
Ārkārtīgi liela nozīme ir arī menedžmenta risinājumam – gan valsts, gan katras konkrētās ārstniecības iestādes mērogā. Pacientam ir jābūt pieejamai skaidrai un nepārotamai informācijai par pakalpojumu saņemšanas kārtību, laikiem un izmaksām, pacientu plūsmai ir jābūt organizētai tā, lai pacientam būtu skaidrs, kad, kur un kādā veidā viņš saņems nepieciešamo pakalpojumu, lai nebūtu neziņā jāver ārsta kabineta durvis, lai pajautāju, cik ilgi vēl pēc 2 stundu gaidīšanās būs jāsēž rindā.
Uzsveru arī cieņpilnas attieksmes nozīmi attiecībās ar pacientu. Mediķi nereti pieļauj kļūdu, uztverot pacientu par darba instrumentu, nevis kā cilvēku kopumā – gan kā organismu un tā vajadzības, gan emocionālu un dvēselisku būtni. Bieži vien, runājot par pacientu, ārsti leksikā izmanto apzīmējumus, piemēram, salauztā gūža vai neskaidrais vēders u.c., konkrēto ārstējamo ķermeņa daļu asociējot ar pašu cilvēku. Tas vien jau liecina, ka pacients tiek uztverts kā darba instruments, tādējādi nereti liekot viņam justies izmantotam un pazemotam, ja, piemēram, bez saskaņošanas ar pacientu viņa izmeklējumos piedalās kāda studentu grupa.
Par situācijām, kas liek pacientiem justies kā traucēkļiem mediķu darbā: diemžēl man jāsecina, ka pacientam ļoti bieži nākas justies kā ārstniecības iestādes normāla darba traucēklim, pacientam var nākties konstatēt, ka visa veselības sistēma pastāv pati savām, nevis cilvēka vajadzībām. No ārsta viedokļa šķistu pareizi, ka pacienti sēž un pacietīgi gaida, kamēr ārstam būs laiks viņus pieņemt, nevis klauvē pie durvīm un interesējas. Uz ārstu mobilajiem telefoniem zvana klienti gan dienas, gan nakts laikā, diemžēl arī citu pacientu pieņemšanas laikā.
Lielo slimnīcu uzņemšanas nodaļās nezin kāpēc visi sabrauc vai ātrās palīdzības mašīnas saved visus vienlaicīgi, un tā veidojas sastrēgumi. Vizīšu pieteikšana bieži ir neiedomājama, īpaši uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem – lai pieteiktos pie speciālista, nereti nākas pavadīt vai visu dienu pie telefona, līdz izdodas sazvanīt reģistratūras darbinieku.
Reti kurā ārstniecības iestādē ir saprotama loģistika – piebraukšana, stāvvietas, norādes u.c. Recepcijā bieži neviens pacientu nesagaida, liekot justies vainīgam, ka iztraucējis recepcijas darbinieces, piemēram, kafijas dzeršanā. Ārstu kabinetā bieži vien ārsts nesveicina pacientu un nelūdz apsēsties. Bieži nav sagatavoti analīžu rezultāti. Pacients vēlas, lai būtu acu kontakts, lai ārsts pievērstos tieši viņam, nevis klausītos, rakstot papīrus, lai gan ārsti bieži apgalvo, ka tāpat ir visu dzirdējuši. Pacients ir sajuties kā traucēklis – ārsts uz viņu pat nepaskatās. Pacients grib, lai ārsts ciena viņa viedokli – nevis uzskata par muļķi. Bieži pacientam rodas izjūta, ka viņu vienkārši atšuj vai pārsūta tālāk. Nereti vizītes laikā kabinetā pat bez klauvēšanas ienāk gan medicīnas, gan administrācijas peronāls. Rodas jautājums - kā lai pacients tādējādi jūtas labi?
Būtu jau labi, ja visi klienti no ārstu viedokļa būtu ideālie pacienti, kuri ierodas uz vizīti tad, kad ārstam ir ērti viņu pieņemt, tikai jautājums, kā lai pacienti to uzzina, ja visi īsi un precīzi atbildētu uz ārsta uzdotajiem jautājumiem par anamnēzi, neuzdotu jautājumus, lai iekļautos vizītei atvēlētajās 5-15 minūtēs, bez iebildumiem ļautos būt par instrumentiem, netraucētu ārstu pēc vizītes vai līdz nākamajai norunātajai vizītei un beigu beigās būtu ārkārtīgi pateicīgs ārstam par sniegtajiem pakalpojumiem.
Pacients nejutīsies kā traucēklis vai darba instruments, ja:
• Ārstniecības iestādē būs pareizi organizēta pacientu plūsma ( tā ir menedžmenta funkcija);
• Ārstu medicīniskā profesionalitāte būs pietiekošā līmenī;
• Ārstiem būs zināšanas un pareizas iemaņas darbam un komunikācijai ar pacientu.
Aicinu visus medicīnas nozares darbiniekus uz izcilību, gandarījumu par labi padarīto darbu un nekad neapstāties pie sasniegtā.
