piektdien bija ļoti grūti piecelties. sāpēja galva, un jutos ļoti drausmīgi. slimība tomēr noķēra. bet nu pienākums paliek pienākums - darba druva un kalve. ja tie būtu tikai mani plāni un pienākumi, varētu palikt guļam, bet saistības pret citiem reizēm liek justies stulbi un darīt bezjēdzīgas lietas.
temperatūras it kā nebija. kaimiņš bija atkapājis garāžas durvis. braucu ar mašīnu uz Rēzekni, zem riepām dzīvs ledus. 9:30 no rīta, bet šoseja tā arī nebija kaisīta. mašīnas rāpoja lēnām.
braucu - tas būtu maigi teikts, jo ātrumu nemaz nebija iespējams uzņemt, riepas spolēja. palēnām tiku līdz 4. ātrumam, pēc brīža riskēju ielikt 5. ātrumā. nekādas lielās ledus braukšanas pieredzes man nav, vairāk sanācis darīšanas ar sniegu. rēķinājos tikai ar to, ka nobremzēt iespēju nav vispār, ja neskaita motorbremzi. un diez vai kaut ko var iztaisnot, ja apakšā nekas neturas ne uz kā. mašīna kā ola, kas ripo.
kolēģi bija izbraukuši pirms kādām 10 minūtēm, es augstskolā ierados laikam pusstundu vēlāk. abās šosejas malās bija pa sakropļotam, sadauzītam baltam busiņam - frontāla sadursme, stikli, plastmasa un dzelži. kreisajā pusē esošajam laikam trāpīts pa vidu, labajā pusē stāvošais bija dabūjis tieši vadītāja stūrī, dzelži izlocījušies, iekšā gaida cilvēks.
joprojām nevaru aizmirst to cilvēku, ko izgrieza no auto. pavecs vīrietis rakstainā džemperī, biezas un lielas brilles. ķermenis, kas tomēr bija dzīvs un laikam pat vienā gabalā.
pēc tam braucu pāri pa ledu izsvaidītajiem lūžņiem un sīkām ledus un stiklu kripatām. kā to vispār var aizmirst.
nokaisīt ceļus ir pārāk dārgi. lētāk ir ļaut sakropļoties un nomirt. lētāk ir uz avārijas vietu izsūtīt policiju, 2 ātrās palīdzības ekipāžas un 1 ugunsdzēsēju auto.
ja nu tomēr viņi gandrīz visi šoferi aizbrauks līdz galam, ja nu tikai daži nomirs. sanāks lētāk kā kaisīt ceļu.
tieši pirms ugunsdzēsējiem, kas brauca griezt dzelžus, brauca arī ceļu kaisītājs. es saprotu, ziema. ārkārtas situācija - sniegs, slapjš sniegs, sals, ledus. bet slapjš sniegs bija jau vakarā un naktī, kāpēc 9:20-30 tas ceļš joprojām bija pilnīgi nekaisīts un glums?
vai varbūt ceļu kaisītājiem nav naudas, jo valstij nav nekādu saistību pret iedzīvotājiem. esam gana nabagi, lai mirtu un lai ļautu nomirt jauniem cilvēkiem. sak, ja nepatīk, emigrē un nečīksti.
vakarā pēc darba braucu uz mājām, ceļš joprojām bija slidens. gar ceļa malām bija redzamas avāriju vietas - te vienā pusē kāds iebraucis grāvī, te otrā - sliedes vienkārši pazūd sniegā un tumsā. ej nu zini, varbūt kādā no tiem sliežu galiem lejā zem uzbēruma joprojām bija kāds auto un kāds cilvēks.
20 km un 5 avārijas (varbūt kādu nepamanīju, jo satiksme bija diezgan dzīva un biju pie stūres). nav jau daudz. gan jau smagi cietuši bija tikai tie 2 busiņu šoferi.
ja izdala ar stundu skaitu un pareizina ar izkaisāmā sāls un smilšu cenu, valsts atkal ir ietaupījusi.
šodien ap 2 dienā uz šosejas joprojām ledus. kaut kas tur bija bārstīts pa virsu, bet sen nopūsts malā. mašīnu sliedes tādas, ka varēju brīdī, kad neviens nebrauca, brangi izslidināties ar saviem totāli neslīdošajiem zābakiem...
vienkārši iedomājos, lasot šo mājaslapu - http://c5.lv/:
Pagājuši jau astoņi gadi kopš aukstā rīta, kad Reiņa Runča dzīve apgriezās otrādi, gluži kā mašīna, kuru viņš vadīja pa apledojušo, sniega klāto ceļu mirkli pirms nokļūšanas ciešanu un bezcerības pasaulē. Viņš devās uz darbu, kas viņa rokām un ķermenim vairs nebūs pa spēkam. Pirms avārijas Reinis bija ambiciozs jauns cilvēks, kurš tiecās uzsākt savu biznesu. Stratēģiska domāšana viņam saglabājusies līdz pat šai dienai, iespējams, tieši asā prāta un spēcīgā rakstura dēļ paralizētajā ķermenī iesprostotajam cilvēkam ir izdevies sasniegt tik daudz – izdzīvot.
droši vien es to nekad nevarēšu aizmirst. šokē ne jau asinis vai sasisti dzelži, ne jau tās onkuļa brilles vai tas, kā viņš tur rāmi sēdēja rakstainā lētā džemperī un gaidīja, kamēr izvilks. bet šokē tas, ka cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības. izdzīvo veiksmīgie, kas nenositas.
priecājies, kamēr esi mērojams dzīvsvarā, nevis kļuvis par statistikas vienību.
