Lielos un svarīgos vīrus, stāvam blakus vai netālu vienam no otra, pamanīju, iebraucot Rīgas centrā pāri Gaisa tiltam. Pat ja nebūtu pirmklasnieka uzcītībā izlasījis visas partiju programmas, manas atmiņas apcirkņos jau būtu iespiesti sarakstu numuri „astoņi” un „viens”. Ne jau es viens, bet arī politologi pamana, ka mēnesi pirms vēlēšanām, lai „pareizais” skaitlis neaizmirstos, sākas „vēlētāju emocionālo stīgu raustīšana”.
Ne jau viens esmu izlasījis tās programmas, to darījis arī Ķīļa kungs, kurš atzīmē, ka tajās valda „spektrs no mulsuma līdz blefam” un ka „iespējams, partiju galvenā cerība ir reklāmu klipi”. Vēl vairāk! Lai kādas stīgas raustītu, jūtu vai prāta, Titava kungs pareģo, ka pēc vēlēšanām „visi jutīsies vīlušies”. Pat es šaubos, vai „pie sirds ņemamo vēlējumu mešana Laimes Lāča mutē” aizgaiņās tādu kā nolemtības sajūtu.
Mēs vēlamies, lai būtu pārmaiņas uz labu, taču nolemtībā mums tas nesanāk, varbūt tas nemaz nav iespējams. Godavārds, tagad daudz labāk saprotu, kā rodas tautas balsis: „Manai balsij nav jēgas! Nav jau par ko balsot! Jāizvēlas mazākais ļaunums!” Arī man nav programmas, kam dotu savu priekšroku. Jau rakstīju, ka daudzās ir interesanti, saprātīgi un gudri domu graudi, tikai vienmēr sajaukti ar nepārdomātām un populistiskām pelavām. Ja priekšstāvju kandidāti ir nezināmu personu pulks, ja „ideālā” programma šogad nav uzrakstīta, ja aicina balsot par lieliem vīriem uz plakātiem, ko gan lai vēlētājs dara?! Viņam atliek uzticēties „zināmiem un savējiem”, tikai vēlētājs nezina, vai „savējie” būs spējīgi pārmaiņām pēc ievēlēšanas Saeimas deputātu kokteilī.
Varbūt tāpēc arī partijas un apvienības nepiepūlējās pie saviem domrakstiem tā, kā to vēlētos redzēt Ķīļa kungs un daudzi citi: „Tu viņas raksti ne tāpēc, ka domā, ka ļoti daudz cilvēku viņas lasīs, bet tāpēc, ka tu rādi noteiktu savu personisko intelektuālo kapacitāti.” Tāpat sen zināms, ka emocionālo stīgu raustīšana priekšvēlēšanu reklāmas kampaņā var atnest lielākus labumus un rezultātus. Cik viņš smuki saķemmēts, cik viņš stalti stāv, cik viņš gudri runā!
Kaut arī var mazliet savādāk – smukas runas novēlēt dzejniekiem, bet no purva izvilkt solīt ar buldozeru! Tikai kāpēc par zemu novērtēt dzejnieka emocionālu uzrunu, kas iedvesmotu pārliecībai un ticībai nākotnē?! Tādi paši dzejnieki vien Stacijas laukumā ir uzrakstījuši saukli par buldozeru. Un ko gan darīt, ja smagā tehnika purvā sāk grimt?!
Un nepamet mani pārdomas, vai politiķu reklāmas kampaņas, vienalga, kurā pasaules valstī tās nebūtu, nav bezjēdzīgi un sabiedrībai nelietderīgi tēriņi?! Pat tālajā Amerikā, kur Obamas kunga priekšvēlēšanu kampaņa bija nebijusi gara, ļaudis uzdod jautājumu – ja varu spēji pacelt, vai spēj arī to nest?! Ļaudis raksta manifestu „Pārstartē Ameriku! Atgriez to darbā!” Septiņas Latvijas tur ir bez darba, trīs Latvijas jau vairāk par diviem gadiem. Ļaudis vēlas ikdienas dzīves kvalitātes, nevis pārdabiskus, bet īslaicīgus solījumus. Arī mums jāraksta savi manifesti, kā nekā, ja ne citur izmantot, tad varēsim mest Laimes Lācim mutē.
