kad liekas, ka viss jau ir bijis, vienmēr var būt arī vairāk.
Rīga ir vakuumsuknis, kas ierauj iešanās un darīšanās. Rīga ir apkures katls, kurā nosvilst laiks un visādas nevajadzīgas lietas, bet tikpat daudz lietu rodas vietā. un kur nu vēl siltums – ej pa ielu un satiec sen neredzētus cilvēkus. varētu droši vien stundām staigāt un nevienu nesatikt, bet ir dienas, kad satiec visus, un paliek kaut kā labi, jo uz ielas tiklab var satikt svešos, kas reiz kļūs par savējiem, tā savējos, kas, izrādās, nemaz nav kļuvuši sveši, bet tepat vien blakus dzīvo, ir un pastaigājas, smaida, dzīvo un sarunājas.
lai gan šīs dienas viscaur bija īpašas. vēlreiz pārliecinājos, ka dzīvei ir lieliska humora izjūta. tik vien jāspēj kā smieties līdzi, jo kad gan vēl tā visu saliks tik lieliskās kombinācijās, ka skatīties, nenoskatīties un vēlreiz skatīties. jo Rīga ir skatu tornis – tik daudz svešo, ko vērot. tik daudz savējo, par ko brīnīties.
atpakaļ uz mājām braucu diezgan lielā steigā un aizkavējos bezgalīgajos sastrēgumos. (neticu, ka ir krīze.) samedīju benzīntanku un apmaldījos. mēģinu pierast, ka manam auto tagad ir tikai 1 bāka – vairs nevar braukt ar gāzi un, pamanot, ka tā beigusies, ar benzīnu aizbraukt līdz tuvākajai gāzes uzpildes stacijai. diezgan neparasta sajūta, ka nav tādas rezerves. plus, vēl diezgan daudz neparastu citu sajūtu. mehānismi tomēr ir ķermeņa pagarinājumi, tāpēc jocīgi, kad pēkšņi uzrodas citas ķermeņa daļas un tās jākustina citādi.
tā kā visu jau sen biju nokavējusi, bet Jēkabpils autoostā mani pacietīgi gaidīja Santa, braucu diezgan ātri, kur tam nebija šķēršļu. esmu bailīga, tāpēc apdzenu tikai tur, kur ir ne vien droši, bet ļoti droši – riebjas panika un sirdsklopes tikt atpakaļ savā joslā. lai gan man patīk ātri braukt, liegties nav vērts. ir 2 braukšanas veidi – čabinot mierīgi uz priekšu ar mūziku un labām sarunām, vai dinamiski un ātri, visu uzmanību veltot ceļam.
taisnajā gabalā kaut kur aiz Ķeguma biju apdzinusi jau 2 auto un taisījos apdzīt kaut kādu džipu, kam no pakaļas nāca dūmi – it kā šis gāzētu un laistu pamatīgas izplūdes gāzes. brīdi paļāvos viņa ātrumam, lai redzētu, vai tiešām negāzē un ir jēga apdzīt. mērīties ar krāniem nav ne mazākās vēlēšanās. lai tie trakie skrien.
pēkšņi pamanīju kaut ko dīvainu – kaut ko košu mašīnas aizmugurē, kas ņirbēja. zem mašīnas bija liesmas. pirmajā brīdī atlaidu gāzes pedāli un ļāvu mašīnai ripot, tad piebraucu tuvāk. patiešām deg! zem rezerves riteņa aizmugurē ārā pa tādu kā šķirbu bija redzamas liesmas – diezgan mazas, kā krāsnī. bet dūmu nebija – tikai skaidras liesmas. dūmi vērpās kaut kur pa sāniem un pa izpūtēju it nemaz.
skats bija tik dīvains, ka kādu brīdi vēroju un mēģināju saprast, kas tas tāds ir. bet pa to laiku smadzenes jau bija pieņēmušas lēmumu – tā reizēm gadās. centos pievērst džipa vadītāja uzmanību, mirkšķinot tālās gaismas, bet viņš turpināja ceļu. galu beigās iebraucu blakus joslā un, joprojām mirkšķinot un rādot labo pagriezienu, turējos aizmugurē – it kā apdzenot, bet neapdzenot. lai vai kā, īpaši nedomāju, cik tas ir droši vai loģiski, bet bija skaidrs, ka kaut kā ar viņu komunicēt ir iespējams, tikai esot aizmugurē. liesmas gan izskatījās koši un no visādām amerikāņu filmām tak ir skaidrs, ka pat niecīga iemesla dēļ jebkurš mēsla golfs ir spējīgs eksplodēt tā, ka blakus esošie auto palecas un kļūst caurspīdīgi, bet galveno varoņu tumšās figūras līdaciņā metas uz kameras pusi. nākamais kadrs – viņi jau viegli savainoti un apkvēpuši, bet paveikuši misiju. titri un mūzika.
džips pamazām samazināja ātrumu, apstājās ne īsti uz ceļa, bet īsti ne uz apmales – kaut kādā mistiskā vietā, ne ta uz līkuma, ne grāvja un tilta. izlecu no auto un skrēju pie vadītāja, kas, izliecies pa logu, gaidīja, ko tad tai dullajai vajag. vēlāk izrādījās – domājis, ka nezinu ceļu un gribu to pavaicāt. kaut kāds vietējais vecis, kas zina visus ceļus un brauc uz mājām. es tik nobļāvos: Jums mašīna deg! vecis jau leca ārā un skrēja. un toč dega – ar tādu mierīgu, bet palielu tumšu liesmu. tagad dūmi nāca gan no pakaļas, gan riteņu arkām un sāniem. pamanīju, ka turpat aizmugurē ir degvielas uzpildes caurums, kas aptecējis ar eļļainu vielu, un slapjas sliedes notecējušas uz leju. bet uguns tik deg – rāmi un bez skaņas.
aiz manis bija apstājusies vēl 1 mašīna, izkāpa pajauns puisis un nāca skatīties, paķēra savu ugunsdzēšamo aparātu un pūta. te varu piebilst, ka tie mašīnu aparāti tāds mēsls vien ir – vienā mirklī bija cauri. ar 1 aparātu var nomierināt sirdsapziņu, ne nodzēst degošu auto. redzamās liesmas apdzisa, bet dūmu radās vēl vairāk – gan pelniem līdzīgā ugunsdzēšamā aparāta viela, kas putēja vējā un sēdās uz zemi, gan dūmi, kas joprojām kūpēja un cēlās augšup. joprojām dega un gruzdēja kaut kur, kur nevarēja tikt klāt.
paralēli veču centieniem apdzēst liesmas nu jau ar citiem aparātiem sākās pasākuma jautrākā daļa – zvans glābšanas dienestam. tai brīdī likās acīm redzami, ka ar tiem mazajiem aparātiņiem klāt degšanas vietai nevar tikt, tikai piebremzēt procesu. turklāt veči steigā 1 no aparātiem salauza un no tā palika vēl stresaināki. tupu rāpu ņēmās ap auto.
sazvanīju 112 un lūdzu palīdzību, informēju par situāciju. priecīga sievietes balss centās no manis uzzināt, kur atrodos. bet šajā situācijā tas bija diezgan sviestaini – pēdējā apdzīvotā vieta, ko atcerējos, bija Ķegums, savukārt tālāk, pēc atmiņas spriežot, bija jābūt Jaunjelgavai. braucot cauri kaut kādiem mežiem, nudien nebiju pievērsusi vērības pieturu nosaukumiem – kurā ciemā un kilometrā atrodamies. no degošās mašīnas šofera, kas lēkāja ap kūpošo auto un centās iestellēt vietā kaut kādu nolūzušu dzēšamā aparāta plastmasas kloķi, uzzināju, ka gandrīz pie Jaunjelgavas – bet, Dieva dēļ, lai es nevienam nezvanot! viņš tak tepat netālu dzīvo! viņš vietējais! (jau kuro reizi, nokļūstot uz ceļa blakus avārijām un negadījumiem, šoferi paniski baidās, ka varētu tikt izsaukti glābēji. varbūt es esmu naiva un nezinu par kaut kādu glābēju saukšanas tarifu?)
112 sieviete pajautāja – tas ir Rīgas vai Jelgavas rajons? teicu, ka nezinu neko par rajoniem. paskaidroju, ka braucu no Rīgas pa šoseju, kas iet pa Daugavas kreiso krastu no Ķeguma uz Jaunjelgavu un mašīna deg īsi pirms Jaunjelgavas. glābšanas dienesta sieviete tāpat neko nesaprata, jo laikam pa rokai nebija ne kartes, ne apdzīvotu vietu saraksta.
dzindzinot liegai melodijai, laipnā sieviete mani savienoja ar Jelgavas ugunsdzēsējiem.
Jelgavā pabrīnījās, kāds ta sakars šiem ar Jaunjelgavu. palīdzēt šie neko nevar. bet savienošot atpakaļ ar Rīgu. lai tā Rīga pati domā tālāk.
liega dzindzinoša meldija. sakari pārtrūka. pī-pī-pī.
tā kā bija pagājis jau sazin cik ilgs laiks, mašīna vairs kūpēja tikai mazliet un apstājās vēl viens auto, kura šoferis iedeva jaunu ugunsdzēšamo aparātu, kā arī šurpceļā jau bija degošā auto saimnieka draugi ar ūdeni (loģika dzelžaina – degošus dzelžus dzēst ar ūdeni), atkārtoti zvanīt uz 112 necentos – tam tāpat nebija jēgas. es tāpat nezināju, kur atrodos, savukārt viņi nezināja, kur atrodas Jaunjelgava. tā gadās. aizaugusī krūmu zeme Latvija ir nepārskatāmi milzīga, un tajā ir daudz dažādu dīvaini nosauktu vietu.
pamazām dūmu kļuva arvien mazāk, gruzdēšana aprima. tomēr ar ugunsdzēšamajiem aparātiem bija izdevies piekļūt degšanas vietai un noslāpēt procesu. veči nosprieda, ka degšanas iemesls gan jau ir nepareizi sametināta degvielas bāka, kam radusies sūce. degviela gan jau tek kaut kur uz ritošās daļas, tur berze, karstums, liesma. tā gadās.
nebija neviena upura. auto nesadega. slīcēju glābšana ir pašu slīcēju un slīkšanas liecinieku rokās. reizēm izdodas.
ja kādreiz brauc garām vietai, kur kūp kāds auto, lūdzu, apstājies! iespējams, tur pietrūkst tieši 1 ugunsdzēšamā aparāta, lai mūsu milzīgajā, tuksnesīgajā un cilvēku pamestajā krūmu un brikšņu zemē palīdzētu izglābt kādu auto vai kādu cilvēku.
bet interesanti, cik cilvēku ir miruši, cik māju ir sadedzis, cik avāriju upuru nav izglābts Jaunjelgavā un tās tuvumā tikai tāpēc, ka glābēji dodas vai mēģina doties uz Jelgavu?
interesanti, cik Latvijā ir tādu vienādi nosauktu vietu kā Līči, Purmaļi, Ezeriņi, Ezernieki, Ezerieši, Mežmaļi, Mežvidi, Mežkakti, Ozolaine, kuru iedzīvotājiem, bet jo īpaši vietējo administratīvo iedalījumu smalki nezinošiem cauri braucējiem nav ne mazāko cerību tikt pie palīdzības? jo, lai izsauktu glābējus, nelaimē nonākušajam vai tās lieciniekam ir jāzina, kāda novadā un kāda bijušā rajona tieši kuros Ezermaļos un Mežpurviešos notikusi nelaime.
un kāpēc, saņēmis zvanu pa mobilo telefonu, glābšanas dienests vismaz aptuveni neredz, kurā Latvijas malā atrodas zvanītājs?
droši vien atbilde ir tā pati vecā – Latvijā cilvēku gaļa ir diezgan lēta.
cilvēkam nav vērtības, sistēma nav radīta viņa ērtību un dzīvības saglabāšanas dēļ, bet gan tāpēc, ka sistēma ir sistēma un sistēmas apakšsistēma arī ir sistēma, kuras sistēma ir sistēmas apakšsistēmas sistēma. pa vienam mēs mīlam viens otru un satiekoties pārsvarā smaidām un esam diezgan laipni, bet visi kopā nespējam mīlēt to, kas ir vai vēl tikai būs viens un ir apdraudēts, un nevaram iedomāties sevi viņa vietā, just atbildību un rūpes par vājāko.
krītošajiem apakšā nav drošības spilvena. mūsu sabiedrībā ir diezgan pamatīga dabiskā izlase. izdzīvo laimīgie.
