Viena no šādām iespējām radās 4. maija svinībās, kad televīzija raidīja sadziedāšanos pie Brīvības pieminekļa un Daugavas krastmalā. Izrādījās, pretēji apgalvojumam, ka jaunieši vairs nezina un nedzied tautasdziesmas, viņiem patīk un viņi prot azartiski ritināt vaļā tautasdziesmu pūru. Un to darīt netraucē nedz aukstums, nedz karstums. Izrādās, lielos tautas saietos nav jādzied vienīgi: „Palaid savu puķīti pa dambi...”. Latvijas šlāgerizācija nav aizaudzējusi ciet taku uz tautas garamantu kambariem. Un, ja toni (kā iepriekšējos Dziesmu svētkos) uzdod tāds diriģents kā Ints Teterovskis, tad nav grūti sagaidīt sauleslēktu. Izdziedot savu lepnumu un godu, mēs esam skaisti no galvas līdz kājām.
Todien tikai viena skumja nekādi neatstājās. Viena skumja un jautājums: „Kurā pasaules malā šie jaunieši dziedās nākamgad?” Man ir sava teorija par tik nepieredzētu odu uzbrukumu šogad laukos. Jaunie cilvēki no Latvijas ir aizbraukuši, palikuši vecie un nespēcīgie. Odiem vienkārši vairs nav ko ēst. Viņi ir nikni, ka jāpārtiek tikai no pensionāriem, kuru asinis rit lēni un ir rūgtas. Tā kā ir samazinājies varžu un krupju skaits, vairs nav, kam regulēt odu populāciju. Es šogad esmu redzējusi tikai pāris vardes un vienu krupi. Paceļot pussatrunējušu dēli, ieraudzīju – no iedobītes zemē pretī veramies izbrīnītas krupja acis. Viņš, nabadziņš, laikam nodomāja – ir aizbraucis jumts. Ātri viņu nomierināju, noliekot dēli atpakaļ.
Man nākas diezgan bieži braukt ar autobusiem. Autobusu salonos skan vienīgi popmūzika. Jāatzīst, klausīties to piespiedu kārtā veselas trīs stundas nav viegli. Pēdējos desmit gados man tikai vienu reizi gadījās brauciens klasiskās mūzikas popūriju un meditatīvu skaņdarbu pavadījumā. Ir tik daudz brīnišķīgas pasaules tautu mūzikas, oriģināldarbu, klasiskās un tautas mūzikas aranžējumu, kādēļ šoferiem neienāk prātā pavērt vaļā pārējās mūzikas atvilktnītes? Tieši šādos garos pārbraucienos cilvēks var ļauties atmiņām un pārdomām, nevis palaižot „puķīti pa dambi”, bet iebrienot skaņu jūrā daudz dziļāk.
Viens no sabiedrības garīgās inteliģences rādītājiem ir tas, ko no tā saucamās kultūras ēdienkartes izvēlas paši valsts vadītāji. Reizēm var tikai pabrīnīties par Latvijas valsts pirmo personu kultūras un mākslas prioritātēm. Viņi, varbūt to nemaz neapzinādamies, sabiedrībai dod netiešu mājienu par vērtībām. Šajā sakarā prātā nāk tādi valstsvīri kā Vāclavs Havels un Lennarts Meri, viņu vārdi neiet kopā ar banalitāti un seklumu. Ir laiks jaunievēlētajai Saeimai un valdībai rudenī piedāvāt vismaz īsā kultūras vēstures un latviešu valodas kursa noklausīšanos. Tad viņi teiks nevis „to jāsaprot”, bet gan – „tas jāsaprot”.
