Par brīvību..
Šodien ir Latvijas neatkarības atjaunošanas diena. Pirms 20 gadiem, kad biju pusaudzis, šajā dienā biju viens no tiem, kas pie Augstākās Padomes skaitīja balsis PAR Latviju. Toreiz es nezināju, kas ir brīvība.. man šķita, ka mani neviens neierobežo, jo es biju pusaudzis. Arī manā ģimenē bija cilvēki, kas tajā laikā cienīja PSRS ideālus, neatbalstīja disidentu kustību 80os, sauca viņus par nodevējiem, bet pēc neatkarības atjaunošanas ar asarām acīs skatījās uz Latvijas karogu... tas bija dīvains laiks.
Kad pēkšņi mainījās viss, kam ticēja iepriekšējā paaudze. Kad izrādījās, ka tīņiem, kas atsakās nēsāt pionieru kaklautu, ir vairāk taisnības nekā skolotājiem, kas viņus nosoda. Tīņi ir izauguši, bet liela daļa skolotāju audzina mūsu bērnus. Vai viņi ir mainījuši savus uzskatus? Vai tagad viņi māca brīvību? Vai jaunu sistēmu, kurā būtu jāiekļaujas?
Bet es par ko citu - par netveramo, īsto, neierobežoto brīvību.. kas tas ir Tev šodien? Es pastāstīšu, ko man tas nozīmē un ko par to neuzskatu.
Jā, man šķiet, ka esmu izteicis savu viedokli vienmēr. Protams, toreiz šis viedoklis bija mazāks, bez pamatojuma, kas ir kas un kāpēc.. ierobežota bija informācijas telpa apkārt. Iespējams, tagad tā ir plašāka un pieejamāka ikvienam. Un tā ir mana brīvība. Es varu pateikt, es redzu, es dzirdu.. man ir iespējas pateikt, ko domāju un argumentēt savu viedokli. Es esmu tik brīvs, cik to pats vēlos.
Vai šī brīvība ir atkarīga no valsts, kurā atrodos? Nez vai. Man pašam ir iespējas atrasties tajā informācijas un dzīves telpā, kuru izvēlos es pats.
Kas ir valsts un kas ir zeme? Mana valsts ir karogs, himna, tauta un kopīgie mirkļi, kad esam lepni par savējiem. Mana zeme ir plašums visapkārt, kurā es elpoju pļavas ziedu smaržu, skatos uz jūras bezgalību un bērnu rotaļām daudzdzīvokļu māju pagalmā. Tā ir brīvība. Bet, nepārpotiet, tā var būt jebkura Alpu pļava, tikpat labi kā Atlantijas okeāns un Vašingtonas piepilsēta... Jā, es vienmēr būšu latvietis, bet tāds es būšu jebkurā vietā un laikā.
Mana brīvība esmu es pats.
Mana valsts ir arī tie, kas cenšas, lai mūsu vecvecākiem rastos iespēja ne tikai nopirkt maizi, bet arī sviestu, lai bērniem būt vēl viens tīrs stūrītis, kur spēlēties smilšu kastē.. tie, kas atklāti spēj pateikt, ka kļūdījušies un piedāvājas labot savas kļūdas. Mana valsts ir tie, kas bija uz barikādēm pirms 20 gadiem un būtu gatavi iet vēlreiz, ne tikai, lai aizstāvētos pret ārējo, bet arī to, kas slēpjas starp mums, izlikdamies par labdari, bet vienīgais, par ko domā, ir savs labums. Un arī šie cilvēki var nebūt Latvijas politiķi un sabiedriskie darbinieki. Tie ir cilvēki, kuriem uzticos, kas komandā vai individuāli dara pa īstam..
Zināt, kāds ir mans mīļākais skaitlis? Tas ir viens. Tāpēc, ka mani var piemānīt vienreiz. Otras iespējas nebūs, jo es to nedošu.
Un kāds ir Tavs mīļākais skaitlis?
