VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Anda Līce
Rakstniece - publiciste
18. martā, 2010
Lasīšanai: 5 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
1
13
1
13

Viņu galvas ir noliektas kaunā

Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Es aizvien vairāk pārliecinos, ka gan pasaules, gan lokālo varu izpratnē vēsture ir vienkārši desa. Kurš tad nezina, ka desu var ēst ar un bez piedevām, pievienot visiem virumiem, salātiem, likt uz maizes vai nomest suņiem. Atkarībā no izmantošanas desu smalcina vai sagriež ripiņās. Pārtikas tehnologiem ir savas, polittehnologiem – savas desu šķirnes. Latvijā ik pavasari martā politiskajā tirgū tiek laistas divas „šķirnes” – 16. marts un 25. marts. Visiecienītākā ir pirmā, tai ir daudz lielāka rezonanse pasaulē.

Joprojām strīdīgs ir jautājums, vai politikā daudzi iet ar jau iepriekš nomirdinātu sirdsapziņu, vai viņi to izdara pēc tam. Lai nu arī kā būtu, sirdsapziņas atbūtne ļauj ne vienam vien savtīgi izmantot gan atsevišķu cilvēku, gan visas tautas traģēdiju. Lielākais Latvijas politiķu apkaunojums ir tas, ka viņu gļēvuma dēļ leģionāru, kuri taču arī tika represēti, vajāšana turpinās. Politiķi kaut kāda izdomāta mīļā miera labad savas tautas un valsts vēsturi kā desas luņķi nosviež suņiem, lai tie nerej un netraucē mieru. Bet šie nerimstas. Tas nozīmē – ar laiku būs jānomet aizvien vairāk līkumu.

Es nezinu, cik uzmanīgs var būt cilvēks pēc tam, kad ir piedzīvots Otrais pasaules karš, vispirms tiešās, pēc tam arī netiešās padomju represijas, Atmoda un, pateicoties savējo nodevībai, jo drīza tautas ieslīgšana jaunā letarģiskā miegā. Cik var būt modrs visu mūžu vajāts un nicināts cilvēks? Tāds viegli var kļūt par uzlīmi uz it kā savējo, bet īstenībā – populistu karoga. Es skatos uz elles lokus izgājušajiem. Viņu galvas ir noliektas kaunā par savas valsts postu, valsts vadītāju nodevībām un savu bezspēcību. Viņiem gan saka – stāstiet, stāstiet savu sāpju pieredzi, bet viņi vairs netic, ka, izņemot piemiņas pasākumu rīkotājus, vēl kādu priekšā būtu vērts plēst vaļā savas brūces.

Mana paaudze labi atceras, kā padomju laikā uz skolām aicināja sarkanos strēlniekus, kuri tolaik jau bija ļoti cienījamā vecumā. Tos, kuri it kā bija sargājuši pašu Ļeņinu, vadāja no skolas uz skolu kā tādus reliktus. Ideologi tiem iegalvoja, ka viņi dara svētīgu darbu, tauta viņus ārkārtīgi ciena, mīl un uzklausa. Īstenībā publikas lielākā daļa šīs tikšanās piecieta kā kaut ko neizbēgamu. No nemitīgajām priekšā nākšanām viņi bija noguruši un bieži vien stāstīja pilnīgas blēņas, kurām paši jau bija noticējuši. Beigās iznāca, ka sestdienas talkā kopā ar Ļeņinu baļķi ir nesuši tik daudzi, ka tam vajadzētu būt kilometru garam.

Vai kaut kas līdzīgs nenotiek arī šodien, 14. jūnijā un 25. martā? Ir skumji un kauns, kad sirmos, salīkušos vīrus un sievas izbīda publikas priekšā, lai viņi tik un tik minūtēs pastāsta to un to. Kā var dažās minūtēs izstāstīt mūžu? Bieži vien skolēnu auditorijās viņos veras pilnīgi neieinteresētas acis, kādi grozās un ķiķina, kādi manās projām. Vai tad var salīdzināt šo veco ļaužu uznācienu ar popmūziķu un šovmenu priekšnesumiem!? Protams, ne. Īpaši jau tad, ja ģimenē nav izrunāts vismaz īsais pagājušā gadsimta Latvijas vēstures kurss.

Tiem, kas tagad rīko šo divu traģisko datumu piemiņas brīžus un vakarus, vajag pielikt daudz lielākas pūles, sirdi un prātu, nekā tas bija pirms divdesmit gadiem, kad tautas atmiņa atvērās pirmoreiz. Tad arī paši represētie vēl bija ar skanīgu balsi. Vai ir ētiski šodien likt viņiem atkal un atkal izdzīvot sava mūža vismelnākās dienas, tādējādi saīsinot atlikušās? Varbūt daudz svētīgāk ir izjautāt viņus pašu mājās, kur tie ir kopā ar savām atmiņām (daudziem dzīvu piederīgo vairs nav), un pēc tam viņu atmiņu stāstījumu ieaust jau kāda cita žanra darbos – dokumentālā prozā, filmās, esejās, reportāžās, uzvedumos, priekšmetiskās izstādēs, pievienojot savu empātiju un izpratni.

Vai nav laiks šajos datumos jautāt tiem nākamo paaudžu pārstāvjiem, kuri patlaban valstī ir pie teikšanas, kā viņi ar savu darbu pagodina represijās bojā gājušo piemiņu un kā attiecas pret vēl dzīvajiem? Ka ir par maz pie Brīvības pieminekļa nolikt vainagus un pušķus, kas, starp citu, ir pirkti arī par represēto nodokļu naudu. Ka treji laiki – pagātne, tagadne un nākotne – ir nevis ripiņās griežams desas luņķis, bet gan Lielā Nepārtrauktība, kurā ikviena izvēlēm ir un būs kādas sekas.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
13
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI