Sestdienas rītā iedomājos palūkoties kāda informācijas lavīna gāžas pār ikvienu no mums ik dienas. Vai tajā sniegs ir mirdzoši balts vai jau piesārņots ar sodrējiem un drazām? Kā klātos cilvēkam, kurš vēlētos tai izrakties cauri, gluži kā ar sniega lāpstu viscaur Latvijā pagājušajā nedēļā?
Vai tiešām ziņas ir tikai nepatīkamas, satraucošas un tendenciozas, lai negatīvi ietekmētu mūsu nervu sistēmu? Vai arī mēs esam tā uzbūvēti vai arī tālu novesti, ka visapkārt redzam un dzirdam tikai slikto? Vai arī taisnība žurnālistiem, ka viņi seko līdzi savam aicinājumam un pasauli rāda tādu, kāda tā ir, proti, nepilnīgu un pretrunīgu, gluži kā cilvēku daba?
Nē, tas nebūs nopietns, ar statistikas ieročiem apbruņots, zinātnisks pētījums. Tikai subjektīvs viena cilvēka vērojums Apollo portāla Ziņu nodaļā nedēļas garumā. Jā, žurnālistiem ir par ko rakstīt – 267 raksti par aktuālāko Latvijā un pasaulē. Lasītāji ne tikai lasa, bet arī neatpaliek no žurnālistiem rakstīšanas ziņā, jo komentāru skaits pārsniedz 10 tūkstošus.
Psiholoģija zina, ja cilvēkam kāda informācija izsauc jūtu reakciju, tā viņam ir būtiska un svarīga. Ja lasītājs pēc raksta izlasīšanas ņem rokās virtuālo tinti un papīru un paziņo pārējiem savas jūtas un domas, tad šī reakcija ir bijusi gana spēcīga. Kādas ziņas visvairāk uzrunājušas komentētājus?
25 rakstiem komentāru skaits pārsniedz 100. Desmit visvairāk komentēto rakstu primadonna ir konfrontācija – kaimiņvalsts simbolika pret nacionālo, svešzemju reliģija pret vietējo, birokrātija pret valsts kontroli, svešzemju terorists pret mūsu ikdienu, baņķieri pret tiesas lēmumu, darbs ārzemēs pret bezdarbu dzimtenē. Un arī laika apstākļi, kas vienus iepriecina ar baltā sniega segu un kārtīgu ziemu, kas sen nav bijusi, bet citus tracina ar nespēju izbraukt un izstaigāt.
Konfrontācijā dusmas un bailes cīnās ar pieņemšanu, savu robežu nospraušana – ar manipulācijām. Labi, tā būtu komentētāju reakcija, bet kā ar mani pašu?! Kā es uztveru šo informācijas blāķi?
Pirmo grupu nosaucu “Negatīvie”, kurā, manuprāt, stāstīts par nebūšanām, cūcībām, nepatikšanām un traģēdijām un kurā iekļuva 122 raksti. Otrā grupa ieguva nosaukumu “Pozitīvie”, kurā 70 raksti, kā par brīnumu, apgalvoja, ka tomēr notiek arī kaut kas labs un progresīvs. “Neitrālie” bija 51 raksts, kas stāstīja par laika apstākļiem vai par notikumiem, kas neizraisīja manu interesi. Pēdējā grupa ieguva titulu “Pretrunīgie”, jo 24 reizes vēstīja par ziņām, ko labprāt ievietotu vai nu pozitīvajās, vai nu negatīvajās, taču pieprasīja manu iedziļināšanos tēmā.
Galu galā esmu patīkami pārsteigts, ka slikto ziņu nemaz nav tik daudz, kā biju iedomājies, taču guvu arī apstiprinājumu tam, ka cilvēcei un cilvēkiem vēl ilgi būs jāieklausās sevī, vēl daudz būs jādara un jāmainās, lai labās ziņas būtu pārākumā un sliktās tikai retums.
Vai sliktās ziņas būtu jāliek priekšplānā, kā mērķis, ienaidnieks, kas jāapkaro, vai tomēr labās, pēc kā tiekties un kam līdzināties?!
