Vai sabiedrībā ir palielinājušās rasisma un antisemītisma izpausmes

Plāna projekts rasisma un antisemītisma mazināšanai 2024.–2027. gadam ir sagatavots saskaņā ar Eiropas Komisijas 2020. gada 18. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES rasisma apkarošanas rīcības plāns 2020.–2025. gadam” un Eiropas Komisijas 2021. gada 5. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES stratēģija antisemītisma apkarošanai un ebreju dzīvesvides atbalstam (2021.–2030. gads)”.

Neiecietība pret citas rases, tautības un reliģijas pārstāvjiem nav tikai lokāla parādība, tā ir pasaules mēroga problēma, norādīts plāna projektā. Jau 1948. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā tika iekļauti vispārējie cilvēktiesību principi. Papildus šai deklarācijai arī vairāki citi starptautiski dokumenti aizliedz diskrimināciju uz rases, izcelsmes, etniskās piederības, tautības u. c. pamata. Tas pats princips ir noteikts Latvijas Republikas Satversmē.

Kā norādīts rīcības plāna projektā, ar rasismu ir jāsaprot “pārliecība, ka tāds iemesls kā “rase”, ādas krāsa, valoda, reliģija, valstspiederība vai valstiskā vai etniskā piederība attaisno necieņu pret personu vai personu grupu vai personas vai personu grupas pārākuma jēdzienu”.

2016. gada 26. maijā Starptautiskās Holokausta piemiņas alianses dalībvalstis, starp kurām ir arī Latvija, pieņēma juridiski nesaistošu antisemītisma definīciju: “Antisemītisms ir noteikti uzskati par ebrejiem, kas var izpausties kā naids pret ebrejiem. Retoriskas un fiziskas antisemītisma izpausmes ir vērstas pret ebrejiem vai citu tautību cilvēkiem un/vai viņu īpašumu, pret ebreju kopienas institūcijām un reliģiskām vietām.”

Plāna projektā iekļauti pasākumi rasisma un antisemītisma mazināšanai un ebreju dzīvesvides saglabāšanai Latvijā. Piemēram, plānots īstenot izglītojošus pasākumus par naida runas un naida noziegumu mazināšanu un to, kā atpazīt naida runu internetā un sevi pasargāt.

Lai uzlabotu sabiedrības izpratni par pretrunīgiem vēstures jautājumiem, tostarp par komunistiskā un nacistiskā režīma īstenotajām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem Otrā pasaules kara laikā, katru gadu plānots organizēt vismaz divus pasākumus. Tāpat paredzēts ik gadu rīkot piemiņas pasākumus, kas veltīti holokausta upuriem un tiem iedzīvotājiem, kuri glābuši ebrejus Otrajā pasaules karā.

Vidēja termiņa budžeta ietvara likums plānā iekļautajiem pasākumiem ik gadu paredz atvēlēt 160 000 eiro, bet vēl nepieciešams papildu finansējums – 90 000 eiro katram gadam.

Plānā nav ietverti pasākumi antičigānisma un romu diskriminācijas mazināšanai, jo tie iekļauti Kultūras ministrijas sagatavotajā plāna projektā “Plāns romu stratēģiskā ietvara pasākumu īstenošanai 2024.–2027. gadam”.

LV portāls jautā: Vai rasisms un antisemītisms Latvijā ir problēma? Kādas ir tendences uz ģeopolitisko notikumu fona? 

Kristīne Pakārkle

Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece

Foto: Ģirts Ozoliņš.

Spriežot pēc tiesībsarga saņemtajiem iesniegumiem, rasisms un antisemītisms Latvijā nav liela problēma. Ir iesniegtas vien dažas sūdzības, bet tās neparāda patieso ainu. Kā jebkurā citā Eiropas valstī, arī pie mums pastāv rasisms.

Tā pazīmes varam novērot ikdienas situācijās, piemēram, uz ielas vai sabiedriskajā transportā. Cilvēki ar tumšu ādas krāsu tiek uzlūkoti ar aizdomām, nepatiku.

Publiskajā telpā izskanējuši stāsti, ka, piemēram, cilvēkiem no Āzijas nevēlas izīrēt dzīvokli. Tomēr Latvijā rasisms un antisemītisms visvairāk izpaužas naida runā.

Pēc tiesībsarga rīcībā esošās informācijas, laika posmā no 2020. gada līdz 2023. gada beigām naida runa pamatā vērsta pret ebrejiem, ukraiņiem, latviešiem un LGBT personām.

Izteikumos pret ebrejiem vērojami ilgstoši pastāvējušie stereotipi.

Kopš 2022. gada 24. februāra Krievijas pilna apmēra kara Ukrainā tiesībsargs ir vērtējis neskaitāmus iesniegumus par publiskajā telpā, lielākoties sociālajos medijos, izskanējušo naida runu, kas vērsta pret ukraiņiem un latviešiem. 

Iepazīstoties ar materiāliem, tika novērots, ka naidīgo komentāru izteicēji ilgstoši bija patērējuši Krievijas propagandas medijus.

Lielākā daļa komentētāju, kas vērsušies pret latviešiem un ukraiņiem, izteikuši arī neticību Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem, daudzos gadījumos tos piedēvējot ukraiņiem. Citi savukārt ir ņirgājušies par notikumiem Ukrainā un tos trivializējuši, minot, ka tāda ukraiņu valoda un tauta nemaz nepastāv. 

Pēc tiesībsarga domām, izglītība ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem stereotipu apkarošanai. Tādēļ daudz darba tiek veltīts naida runas novēršanai.

Jāpiemin tādas iniciatīvas kā darbs ar skolu jauniešiem – tiesu izspēles un lekcijas par naida runas nepieļaujamību. Interaktīvas lekcijas skolās notiek regulāri.

Lielāka uzmanība pievēršama jautājumiem par naida runas un naida noziegumu identificēšanu, kvalificēšanu un izmeklēšanu.

Lai gan naida motīvu ir ļoti grūti pierādīt, nav pieļaujams tas, ka pieredzes trūkuma dēļ šādi noziegumi paliek neizmeklēti.

Tiesībsargs atbalsta to, ka par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu jānosaka arī administratīvā atbildība (līdztekus kriminālatbildībai). Tas palīdzētu izvairīties no nesodāmības sajūtas tām personām, kuras vēršas pret mazaizsargātām grupām, bet kurām par šiem izteikumiem nevar piemērot kriminālatbildību.

Atsevišķos gadījumos tiesībsargs ir vērsies pie ziņu portāliem un sociālajiem medijiem ar lūgumu dzēst izteikumus, kas satur naida runu. Tiesībsargs ir norādījis, ka pašregulācija ir labs rīks, īpaši attiecinot to uz ziņu portāliem. Tāpat tiesībsargs ir atsaucies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā ““Delfi” pret Igauniju”, kurā norādīts, ka interneta portāla uzturētājs ir atbildīgs par viņa vietnē publicēto anonīmo komentāru saturu. Ja komentāros ir pausti nepārprotami un tieši draudi sabiedrībai, tad portāla uzturētājam ir tiesības un pat pienākums reaģēt uz ikvienu šāda veida situāciju.

Kitija Mirončuka

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniskā asistente

Foto no personiskā arhīva

Latvijas kultūrtelpā uzskatāmāka ir etniskā diskriminācija, nevis rasisms tradicionālajā izpratnē. Ar to jāsaprot, ka vieglāk novērojama ir diskriminācija pret krievvalodīgajiem nekā rasistiska un antisemītiska noskaņa, pamatojoties uz noteiktām izskata, ādas krāsas vai rases bioloģiskajām īpašībām. Tādējādi netiek pamanīts, ka rasisms un antisemītisms ir ne tikai tieša vienas vai otras sabiedrības grupas diskriminēšana, bet arī netieša izkļaušana, aprunāšana un ignorēšana, kas izpaužas naida runā un stereotipos un patiesībā ir būtiska problēma Latvijas sabiedrībā.

Rasisms tiek maskēts ar jokiem, “neitrālu” valodu un pārsteidzīgām idejām, ka noteikti apgalvojumi taču nav diskriminējoši, jo tiek pausta patiesība. Tas šķietami rada pārliecību, ka “latvieši nav rasisti”, jo tumšādainie netiek diskriminēti un pret citas rases pārstāvjiem neviens uz ielas neizturas vardarbīgi.

Pētījumi liecina, ka trešdaļa Latvijas sabiedrības ir iecietīga pret citas rases vai etnisko grupu pārstāvjiem. 2023. gada saliedētas sabiedrības radara pārskata ziņojumā secināts, ka līdz ar pieaugošo migrāciju un multikulturālismu valstī un sabiedrībā kopumā ir novērojama lielāka iecietība pret cittautu un citu rasu kaimiņiem, īpatsvaram palielinoties līdz 34%. Taču izmantotie “Providus” aptaujas dati tika iegūti 2020. gadā.

Tā kā šajos datos nav iekļauti pēdējo gadu izaicinājumi, piemēram, pandēmija un nesenie ģeopolitiskie notikumi – Krievijas iebrukums Ukrainā un Izraēlas un Palestīnas konflikts Gazas joslā –, ir iespējams pieņemt, ka iecietības īpatsvars varētu samazināties. Pēdējos gados izteiktāka kļuvusi ne tikai etniskā diskriminācija pret krievvalodīgajiem, bet arī rasistiski izteikumi par ebrejiem un arābiem.

Līdz ar to nevar teikt, ka rasisms un antisemītisms nepastāv. Drīzāk šīs diskriminējošās prakses tiek aizēnotas ar politiskajām pārliecībām un sabiedriskajām vērtībām, pieņemot, ka tas, kurš konfliktā ir iniciators, noteikti ir pelnījis naidīgu attieksmi. Bet tiek aizmirsts, ka šī naidīgā attieksme ietekmēs tālāko attieksmi pret visu sabiedrības grupu.

Jau tagad ir novērojams, kā ģeopolitisko notikumu, mediju informācijas un dezinformācijas ietekmē tiek klajāk pausti aizspriedumi par noteiktām etniskajām vai valstspiederīgo grupām.

Latvijā rasisms un antisemītisms nav tik izteikts kā citviet pasaulē, bet nav arī tā, ka šāda veida diskriminācija publiskajā telpā nebūtu novērojama. Un tas, kas patiesībā ir rasisms, tiek aizēnots ar politiskām un reliģiskām pārliecībām un uzskatiem par to, kādai jābūt sociālajai kārtībai.

Anhelita Kamenska un Jekaterina Tumule

biedrības “Latvijas Cilvēktiesību centrs” direktore; projektu vadītāja, juriste

Šķiet, nāktos grūti atrast valsti, kurā rasisms nebūtu vairāk vai mazāk izplatīts, pat etniski ļoti viendabīgās valstīs. Arī Latvija nav izņēmums.

Migrācijas krīze Eiropā 2015. gadā, Covid-19 pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā ir pastiprinājuši neiecietības izpausmes daudzviet Eiropā. Latvijā neiecietību pret migrantiem ir veicinājusi Latvijas un Baltkrievijas robežkrīze.

Joprojām klātesoša ir starpetniskā naida runa jautājumos par valodas lietojumu, pilsonību, mazākumtautību izglītību.

2023. gadā to pastiprināja padomju pieminekļu demontāža, kā arī Imigrācijas likuma jaunās prasības Krievijas pilsoņiem. Galējās neiecietības izpausmes ir prettiesiska naida runa un naida noziegumi.

Latvijas Cilvēktiesību centrs (LCC) vairākus gadus piedalās Eiropas Komisijas organizētajā globālo sociālo mediju monitoringā. Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas grantu programmas “Aktīvo iedzīvotāju fonds” atbalstītā projekta “Ceļā uz iecietīgāku sabiedrību” ietvaros no 2021. gada janvāra līdz 2023. gada novembrim LCC identificēja 2414 naida runas gadījumus dažādās interneta vietnēs Latvijas interneta lietotāju veidotajā saturā (vai saistībā ar to veidoto saturu) latviešu un krievu valodā. No tiem lielākā daļa (1607) konstatēti globālajos sociālajos medijos: “Facebook”, “Tiktok”, “Twitter” (X), “Youtube” un “Instagram”. Savukārt Latvijas ziņu portālos identificēti 807 naida runas gadījumi.

Turpat 30% naidīgā satura bija aicinājumi uz vardarbību pret dažādām sabiedrības grupām vai šādas vardarbības attaisnošana. 28% bija dažāda veida aizskārumi, 26% – cilvēku grupu dehumanizācija, 8% – aicinājumi uz cilvēku grupu diskrimināciju.

Uz tautības pamata visbiežāk tika izteikta antisemītiska naida runa – 44,9%, tā galvenokārt bija atrodama Latvijas interneta ziņu portālos. 30,7% naida runas bija vērsta pret krieviem, 13,4% pret ukraiņiem, 6,2% pret latviešiem, 3% pret romiem.

Karš Ukrainā ir būtiski veicinājis naida runas pieaugumu pret krieviem – viņiem tiek piedēvēta kolektīva atbildība par karu, un viņi tiek uztverti kā drauds Latvijas drošībai, kas izpaužas aizskārumos, aicinājumos uz diskrimināciju un vardarbību.

Savukārt naida runa pret latviešiem bieži ir saistīta ar Krievijas propagandas uzturētajiem naratīviem par latviešiem kā par nacistiem.

Līdz ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai, kā arī Ukrainas civiliedzīvotāju ierašanos Latvijā un citās Eiropas valstīs ir strauji pieaugusi naida runa pret ukraiņiem. Ir izplatīti aicinājumi uz diskrimināciju, tostarp uz izraidīšanu no valsts, kurā viņi ieradušies meklēt patvērumu, vai aicinājumi uz vardarbību. Kara kontekstā ukraiņi tiek dēvēti arī par neonacistiem un saukti dažādos aizskarošos vārdos.

Savukārt ksenofobiskajā naida runā daudzos gadījumos izpaužas dažādas sazvērestības teorijas par to, ka iebraucēju ierašanās no Āfrikas un musulmaņu valstīm ir saistīta ar mērķiem iznīcināt eiropiešus un baltādainos cilvēkus Eiropā. Rasistiskā naida runa bieži sastopama kopā ar ksenofobisko naida runu, jo lielākoties ir vērsta pret patvēruma meklētājiem un imigrantiem no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem.

Salīdzinot ar iepriekšējo desmitgadi, pēdējo pāris gadu laikā vairāk cietušo ziņojuši par rasistisku (tostarp arī uz etniskās vai nacionālās piederības pamata) vardarbību.

Piemēram, 2022. gadā kāds jaunietis tika piekauts par to, ka atbalstījis Ukrainu. 2023. gada martā vairāki skinhediem līdzīgi jaunieši Rīgas centrā uzbruka Indijas un Kamerūnas pilsoņiem, bet novembrī medijos parādījās informācija par uzbrukumu trim nepāliešiem. 2024. gada janvārī Rīgā pie indiešu restorāna tika piekauti divi indieši.

Neoficiālā informācija, piemēram, ārvalstu studentu aptaujas, liecina, ka šādu gadījumu ir daudz vairāk, taču dažādu iemeslu dēļ cietušie par tiem neziņo.

Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, antisemītiski noziegumi Latvijā ir reta parādība. Izraēlas–Palestīnas konflikta laikā ir konstatēti tikai daži incidenti, kamēr citās valstīs, piemēram, Nīderlandē, Austrijā, Francijā, Lielbritānijā u. c., to skaits dramatiski pieauga.