Revolūcija ir sākusies

Latvija jūnijā pievienojās Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorijai (EMBL) un Eiropas Molekulārās bioloģijas konferencei (EMBC). Līdz ar to mūsu valsts ir kļuvusi par dalībnieci visās trijās lielākajās Eiropas starpvaldību pētniecības organizācijas “EIROforum” infrastruktūrās – Eiropas Kodolpētniecības centrā (CERN), Eiropas Kosmosa aģentūrā (EKA) un Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorijā.

EMBC ir dibināta 1969. gadā ar mērķi nodrošināt Eiropas līderību tolaik jaunajā molekulārās bioloģijas jomā. Savukārt EMBL kā apjomīgs infrastruktūras projekts darbību uzsāka 1973. gadā. Lai pievienotos EMBL, sākotnēji jāpievienojas EMBC. Konference nodrošina stipendijas vizītēm uz EMBL centriem, atbalstu jaunajiem zinātniekiem, veicinot arī savstarpējo sadarbību, kā arī piedāvā apmācības programmas infrastruktūras pārvaldniekiem un pētniecības līderiem.

Par mūsu valsts dalību EMBL A. Brāzma pirmo reizi Latvijā iestājās 2018. gadā uzrunā Pasaules latviešu zinātnieku kongresā. Šķiet zīmīgi, ka EMBL Padome nobalsoja par Latvijas uzņemšanu tieši piecus gadus vēlāk – nākamā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa atklāšanas dienā, šī gada 27. jūnijā. Par to, kā norāda zinātnieks, jāpateicas profesoram Jānim Kloviņam un izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai, kā arī citiem ministrijas pārstāvjiem un zinātniekiem, kuri “izcirta” Latvijas ceļu uz EMBL. 

Starptautiskajiem līgumiem par EMBC un EMBL izveidošanu Latvija vēl pievienosies, izdodot Ministru kabineta noteikumus, kuri tiek izstrādāti un tiks iesniegti Ministru kabinetā līdz 15. septembrim, informē Izglītības un zinātnes ministrijā.

Kāpēc Latvijai ir svarīgi pievienoties EMBL?

Iekļaušanās tajā paplašinās Latvijas zinātnieku sadarbības iespējas ar Eiropas un pasaules lielākajām un pazīstamākajām dzīvības zinātņu un biomedicīnas laboratorijām. Tas savukārt paplašinās iespējas piedalīties kopēju zinātnisku projektu, grantu pieteikumos, piemēram, “Horizon Europe”, tādējādi Latvijā piesaistot vairāk starptautiska zinātnes finansējuma, kā arī ceļot Latvijas prestižu.

Dalība EMBL Latvijas universitāšu absolventiem palielinās iespējas turpināt doktorantūru un pēcdoktorantūru, kas tiktu finansēta no šīs organizācijas budžeta vai zinātnieku grantiem, tāpat arī veicinās zinātnieku vizītes EMBL, stiprinot Latvijas zinātnes ekselenci un kontaktus ar citiem Eiropas zinātniekiem un biotehnoloģiju industrijas pārstāvjiem. EMBL tehnoloģiju pārneses un inovāciju centram EMBLEM ir liela pieredze biotehnoloģiju komercializācijā.

Domāju, ka Latvijai šeit ir liels potenciāls. Pieaugs Latvijas zinātnieku iespējas izmantot EMBL infrastruktūru.

Visbeidzot – nedrīkst nenovērtēt politisko aspektu. Kopā ar CERN un EKA, EMBL ir “EiroForum” dalībniece. Gan Lietuva, gan Igaunija ir EMBL dalībvalstis. EMBL zinātnieki bieži uzstājas publiskos forumos, stāstot par EMBL un cita starpā rādot EMBL dalībvalstu karti. Ja Latvija tajā būtu vienīgais robs, tas ļoti slikti izskatītos.

Kas ir molekulārā bioloģija? Ar ko tajā nodarbojas, kāda ir tās praktiskā nozīme?

Tā ir bioloģija molekulārā līmenī – saprast molekulāros procesus dzīvās šūnās un organismos. Galvenais pielietojums ir biomedicīnā, proti, noskaidrot, kādā veidā kļūstam slimi, kā mūs izārstēt. Simptomi ir tas, ko jūtam, taču to cēloņi meklējami molekulārā līmenī.

Molekulārā bioloģija palīdz šos procesus izprast un, saprotot, kas notiek organismā, radīt atbilstošus medikamentus, jaunas terapijas.

Tomēr medicīna nav vienīgā joma. Arī lauksaimniecībā, piemēram, domājot par to, kā panākt, lai kultūraugi piemērotos klimata izmaiņām, padarīt tos sausumizturīgākus, saprast, kāpēc vieni augi sausumu iztur labi, savukārt citi – sliktāk.   

Kāds ir Latvijas zinātnes potenciāls un iespējamais pienesums molekulārās bioloģijas jomā?

Latvijā norisinājās svarīgs notikums – Latvijas Organiskās sintēzes institūts un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs kopīgi izveidoja Apvienoto dzīvības zinātņu centru. Tas būs lielākais dzīvības zinātņu pētījumu centrs Baltijā. Tātad potenciāls šeit ir.

Organiskās sintēzes institūts ar savu meldoniju ir slavens visā pasaulē.

Tāpat Biomedicīnas pētījumu centrs ar Latvijas Biobanku piedalās Eiropas projektā, kura mērķis ir sekvencēt genomus vairāk nekā miljonam cilvēku Eiropā, piemēram, lai saprastu, kādi genomu varianti ir saistīti ar dispozīciju uz noteiktām slimībām.

Ar ko patlaban nodarbojas Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorijā? Kādi ir aktuālie projekti? Vai tur varētu būt arī Latvijas zinātnieku iesaiste?

Esam pēdējās “piecgades” programmas vidū. Tās nosaukums ir “Molecules to Ecosystems”. Mērķis ir saprast ekoloģiju molekulārā līmenī, kas ietver vides ietekmi uz cilvēka veselību, tostarp saistībā ar klimata pārmaiņām.  

Covid-19 pandēmijas laikā EMBL kļuva par galveno Eiropas platformu zināšanu pārvaldībā par šo vīrusu. Kādi ir jaunākie secinājumi? Ko varam prognozēt par tā attīstību un izplatību?

Vīrusa izplatība vismaz Eiropā, šķiet, ir zema, jauni bīstami varianti šobrīd nav manāmi. Bažas, ka tādi varētu rasties saistībā ar Ķīnas “atvēršanos”, nepiepildījās. Vienlaikus vīruss nekur nav pazudis, un lielāku skaidrību par tā turpmāko izplatību redzēsim tikai nākamajā ziemā. Tomēr ir sajūta, ka esam iemācījušies ar Covid-19, vismaz tādu, kāds tas patlaban ir, sadzīvot.

Vai ir iespējams pateikt, vai jaunie vīrusa varianti, kuri varētu parādīties, būs virulentāki, spējīgāki izplatīties daudz plašāk nekā pašreizējais?

Var būt gan viens, gan otrs.

Ir teorija, ko īpaši atbalsta vakcīnu noliedzēji, ka vīrusi vienmēr evolucionē mazāk virulentā virzienā. Taču vienmēr tā nav.

Covid-19, šķiet, ir attīstījies kopumā mazāk virulentā virzienā. Tiesa, to nav iespējams droši pateikt, jo vienlaikus ir palielinājusies pūļa imunitāte. Ir pētījumi, kas liecina: ja pirmais vīrusa variants būtu pašreiz dominējošais omikrons, mirušo būtu krietni vairāk. Lai gan tas ir šķietami vieglāks par sākotnējo variantu, faktiski to precīzi nezinām, jo, iespējams, esam pret to noturīgāki, pateicoties pūļa imunitātes pieaugumam. Tātad, ja vien neradīsies jauns vīrusa variants, kas spētu to apiet, nav pamata domāt, ka būs kaut kas ļaunāks. Tomēr mums jābūt gataviem uz visu.

Zinātne un inovācijas virza ne vien ekonomiku, bet arī sabiedrības attīstību, uzlabo tās dzīvi vairākos nozīmīgos aspektos. Kas, runājot par zinātni un pētniecību valsts zinātnes politikas līmenī, ir izcilības pamatā?

Definēt izcilību zinātnē patiesībā ir ļoti grūti. Valdošais viedoklis ir skatīties uz to, cik augsta ranga žurnālos zinātnieki publicējas un cik liela ir citējamība. Tā ir svarīga, taču ir tikai viens no rādītājiem. Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija mēģina to akcentēt, respektīvi, lai Latvijas zinātnieki ne tikai publicētos, bet viņiem būtu arī augsta citējamība. Tas ir kas tāds, ko var izmērīt. Vienlaikus ar to nedrīkst pārspīlēt. Šādai pieejai jau ir radusies pretestība. Attīstītajās valstīs, kur citējamības netrūkst, radies virziens, ko sauc par DORA (“The Declaration on Research Assessment”), kas nozīmē, ka ir jāskatās nevis uz to, kādos žurnālos zinātnieks ir publicējies, bet ko patiesībā ir paveicis.

Citējamībai ir visai cieša saikne ar to, cik daudz līdzekļu valsts piešķir zinātnei. Latvija šajā aspektā noteikti nav priekšplānā, taču ir virzība uz labo pusi. Izglītība un zinātne šobrīd ir viena no valdības prioritātēm. 

ES vidējais finansējuma līmenis zinātnei ir 2,2% procenti no IKP. Nacionālajā attīstības plānā iecerētais ieguldījumu līmenis pētniecībā un attīstībā, proti, 1,5% no IKP jau 2020. gadā, nav sasniegts. Tagad šis līmenis ir Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā paustais uzstādījums, bet patlaban fiansējums zinātnei ir zem viena procenta no IKP.

Ir svarīgi, vai minētie 1,5% ir valdības atvēlētais vai kopējais finansējums arī no citiem avotiem. Ja tas ir valdības finansējums, tas ir diezgan liels solis uz priekšu, jo arī daudzās Eiropas valstīs, kurās finansējums zinātnei krietni pārsniedz Latvijas līmeni, lielu daļu no tā veido nevalstiski avoti – dažādas industrijas un nevalstiskās organizācijas. Vienlaikus ir jāsaprot, ka Latvijas valdībai patlaban ir arī citas nozīmīgas prioritātes, primāri – iekšējā un ārējā drošība.

Tāpat ir būtiski, cik racionāli finansējumu zinātnei izmanto. Sistēmu vienmēr var optimizēt. Manuprāt, ministrijā ir labas idejas, kā, piemēram, virzība uz doktorantūras nodrošināšanu – to, ka stipendija ir pietiekami augsta, lai doktorants varētu visu enerģiju veltīt zinātnei. Otrs ir tenūras sistēmas veidošana, lai Latvijas zinātnes organizācijas varētu harmonizēt ar Rietumeiropas zinātnes organizācijām.

Latvijas iestāšanās EMBL ir piemērs, ka finansējumu var atrast, ja ir griba.

Kā kandidātvalstij Latvijai trīs gadus bija ierobežojums iestāties ar atvieglotiem finansiālajiem nosacījumiem, tomēr kādu laiku šķita, ka Latvija neizmantos iespēju iestāties šajā organizācijā. Pozitīvs pavērsiens šajā ziņā parādījās tikai tad, kad darbu sāka pašreizējā valdība. Tātad griba ministrijā ir, un pirmie vajadzīgie soļi tiek sperti. Cik tas būs noturīgi?

Vērtējot plašāk valsts zinātnes politiku Latvijā, jāsecina, ka mūsu valstī priekšroka finansējumā ir tiem zinātnes virzieniem, kuri var apliecināt lietišķumu. Kā ir ar fundamentālo zinātni? Ja lietišķās zinātnes spēj varbūt trīs piecu vai desmit gadu laikā nest peļņu, tad fundamentālo zinātņu pētījumi ir tādi, kurus izdara cilvēces progresa, lielu zinātnes mērķu un nozares attīstības vārdā. Tomēr šo zinātņu īpatsvars Latvijā sarūk. Kā šo faktu vērtēt no zinātnes attīstības Latvijā un perspektīvu viedokļa?

Es nebūtu tik kategorisks. Man ir sarežģīti par to spriest kā ekspertam, jo situāciju Latvijā pietiekami labi nepārzinu. Taču, manuprāt, ja kāds piesakās grantam un varēs parādīt, ka viņam ir panākumi fundamentālajos pētījumos, piemēram, publikācijas žurnālā “Nature” vai “Science”, domāju, viņš finansējumu iegūs. Jautājums ir par proporciju. Iespējams, latiņa, lai fundamentālo zinātņu pētījumi saņemtu finansējumu, ir pārāk augsta, salīdzinot ar lietišķo, pielietojamo zinātni. Būtu jāpapēta, vai šīs proporcijas nav jāmaina.

Ja pareizi saprotu, finansējums zinātnei Latvijā ir divu veidu. Ir atklātie granti, uz kuriem ir liels konkurss, un, manuprāt, fundamentālās zinātnes tur var būt pārstāvētas. Otrs ir valdības programmas ar noteiktu mērķi, kas parasti ir iespējami drīz kaut ko komercializēt, un šeit ir akcentētas tieši lietišķās zinātnes. Varbūt tas, ka pastāv divi iepriekš minētie ceļi, nav neloģiski. Šī pieeja nav tik atšķirīga no metodēm bagātākās valstīs. Ņemot vērā, ka tur ir vairāk resursu, fundamentālo pētījumu un zinātnieku, kuri sevi ir tajos pierādījuši, viņi arī saņem lielāku atbalstu. Tas, protams, jāvērtē kopējā finansējuma kontekstā. Iespējams, problēma Latvijā ir ne tik daudz fundamentālo un lietišķo zinātņu finansējuma atšķirībās, bet tajā, ka humanitārās zinātnes tiek atstātas novārtā. Tomēr man, esot no malas, par to ir grūti spriest.

Lielākoties šajā kontekstā tiek norādīts uz nevienlīdzību citējamības kritērijos, kuros humanitārajām zinātnēm, kas lielākoties nodarbojas ar nacionāla līmeņa pētījumiem, ir sarežģīti konkurēt ar eksaktajām zinātnēm. 

Pēc manām domām, šeit ir vēl viens aspekts, kas ir svarīgāks, proti, starpdisciplināro nozaru veicināšana, sadarbības attīstīšana starp dažādām zinātnes laboratorijām un universitātēm. Manuprāt, Latvijā tā pietrūkst.

Esmu Latvijas Zinātnes padomes konsultatīvajā padomē. Latvijas Zinātnes padome prezentēja jauno grantu finansēšanas kārtību, kur to vērtēs ekspertu paneļi. Kopumā izstrādātais priekšlikums ir labs. Taču pilnībā ir izpalikuši granti, kas veicinātu sadarbību starp dažādām nozarēm un institūcijām, uz ko arī norādīju Zinātnes padomes sēdē. Nav konkrēta mehānisma, kā veicināt tādus projektus, kurus kopīgi iesniegtu, piemēram, Rīgas Tehniskā universitāte un Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte Jelgavā. Šāda iespēja jaunajā kārtībā nav paredzēta. Droši vien, ja ļoti grib, to var izdarīt. Es domāju, ka šāda sadarbība būtu īpaši jāveicina, radot speciālu mehānismu.

Šajā ziņā pat nav jābūt ļoti lieliem projektiem. Mūsu pieredze liecina, ka sadarbība sāk īstenoties tad, kad diviem laboratoriju vadītājiem no dažādām nozarēm dod iespēju pieteikties uz kopīgu postdoktorālo finansējumu. Lai sadarbība veidotos, ir vajadzīgi līdzekļi, kas ir tieši debitēti konkrētajai sadarbībai. Citādi nekas nenotiks. Protams, būtu jāskatās, lai nerastos situācija, ka divas laboratorijas piesakās šādai sadarbībai, taču patiesībā viena saņem naudu, bet otra ir tikai pierakstījusies, lai nākamreiz mainītos lomām.       

Latvijā ir četras zinātnes universitātes, kas mazai valstij ir diezgan daudz. Ņemot vērā, ka ikvienai no tām ir sava identitāte un vēsture, es neteiktu, ka šīs augstskolas būtu jāapvieno. Tā vietā būtu jārada iespēja studentiem no vienas augstskolas apmeklēt lekcijas jebkurā citā. Konkrēts piemērs ir bioinformātika. Latvija ir par mazu, lai to atsevišķi un neatkarīgi mācītu katrā augstskolā. Ir jāveido forums, kurā visi bioinformātiķi sanāktu kopā.

Šāda sadarbība ir veids, kā četras zinātnes universitātes mazā valstī varētu turpināt attīstīties. Zviedrijā, kas ir daudz lielāka valsts, Stokholmas rajona augstskolas ir sanākušas kopā, izveidojot vienu organizāciju – SciLifeLab –, kas būtībā apvieno šo augstskolu dzīvības zinātņu departamentus. 

Latvijā ir nepieciešama mērķtiecīga politika attiecībā uz ārvalstīs dzīvojošo Latvijas izcelsmes cilvēku intelektuālā potenciāla piesaisti ne vien ekonomikas, bet arī zinātnes jomās. Kādi ir priekšnosacījumi, lai diasporas zinātnieki būtu ieinteresēti darboties Latvijā vai vismaz sadarboties ar to zinātnē?

Uz šo jautājumu ir sarežģīti atbildēt. Zinātnieki diasporā ir dažādos līmeņos, sākot ar doktorantiem, kuri meklē postdoktoranta vietu, kas varētu būt arī Latvijā, ja šeit būtu attīstīta postdoktorantūras programma, un pasaulē pazīstami profesori, kuri jaunos doktorus piesaistītu. Sākot ar šo posmu, viņi turpmāk varētu kļūt par laboratoriju vadītājiem un vecākajiem zinātniekiem jau profesoru līmenī.

Manuprāt, universitātēm Latvijā ir jākļūst atvērtākām. Tām ir jāspēj pieņemt viesprofesorus ar ļoti elastīgiem nosacījumiem, kā to dara, piemēram, Igaunija.

Tas universitātēm palīdzētu pakāpties starptautiskajos reitingos, kas Latvijā ir izvirzīts par vienu no galvenajiem mērķiem. Tur ir ļoti svarīgas publikācijas. Ja universitāte piesaista viesprofesoru, kura uzdevums ir nolasīt varbūt piecas desmit lekcijas gadā, viņš var arī veidot zinātnisko sadarbību, piemēram, pieņemot doktorantus tieši Latvijā. Šādos sadarbības projektos Latvijas universitāšu vārds varētu parādīties lielās konsorciju publikācijās. Šobrīd Latvijas augstskolas to maz izmanto, iespējams, baidoties par profesoru vietām. Tas ir nepamatoti, jo šajā līmenī neviens diasporas zinātnieks netiektos uz Latvijas profesoru vietām. Taču ar šādu atvērtību, ieguldot salīdzinoši maz līdzekļu, var iegūt ļoti daudz.

Otrs, ko varu ieteikt no savas pieredzes, darbojoties Latvijas Zinātnes padomes konsultatīvajā padomē kā diasporas pārstāvis un, ņemot vērā novērojumus nesenajā Pasaules latviešu zinātnieku kongresā, ir tas, ka jādod līdzekļi un teikšana Latvijas jaunajiem zinātniekiem. Viņu idejas, entuziasms un vēlme strādāt zinātnē ir nenoliedzama, bet nezinu, vai viņus pietiekami uzklausa. Tā ir mūsu zinātnes nākotne, kas jāatbalsta, cik vien var.

Latvija pēc iedzīvotāju skaita ir salīdzinoši neliela valsts, turklāt šeit ir arī procentuāli mazs zinātnieku skaits. Vai Latvija nav pietuvojusies tam kritiskajam minimālajam zinātnieku skaita slieksnim, zem kura ir grūti attīstīt zinātni kopumā, ieskaitot patlaban arvien būtiskākās starpdisciplinaritātes uzturēšanu?

Es nezinu statistiku šajā jomā, taču tā varētu būt. Lai zinātne varētu attīstīties, kritiskajai masai ir jābūt. Mazā valstī tas nozīmē, ka ir jāizvēlas prioritārie virzieni, kas savukārt ir sarežģīti, jo katras jomas pārstāvji vēlas un cenšas panākt, lai tieši viņu nozare būtu starp prioritārajām.

Kuras jomas, vērtējot objektīvi, tās varētu būt? Lielākoties tiek norādīts uz tām, kurās jau ir iestrādes.

Jā, no tām zinātnēm, kuras pārzinu, tā noteikti ir biomedicīna, fotonika un kvantu skaitļošana, arī datorzinātnes. Man ir grūtāk spriest par humanitārajām zinātnēm.  

Mazā valstī ir jāizvēlas prioritārie zinātnes virzieni. To skaitā ir biomedicīna, fotonika, kvantu skaitļošana, datorzinātnes.

EMBL ir viena no retajām institūcijām, kas analizē molekulārās bioloģijas metožu plašas izplatības ietekmi un arī potenciālos draudus. Ar kādiem draudiem, riskiem šajā jomā ir jārēķinās?

Riski, protams, pastāv. Piemēram, saistībā ar jau minēto Covid-19 izraisošo SARS-CoV-2 vīrusu. Ir diezgan pamatots, lai gan ne valdošais, uzskats, ka tas, iespējams, tika kultivēts laboratorijā cilvēka šūnās, no kurienes kļūdas dēļ “izspruka”. Katrā gadījumā šādu iespēju vairs neuzskata par konspirācijas teoriju.

Kāds varētu būt šāda vīrusa radīšanas iemesls? Kāds humāns mērķis, piemēram, slimību apkarošana vai varbūt bioloģiska ieroča radīšana?

Domāju, var būt gan viens, gan otrs. Visdrīzāk, tas varētu būt noticis nevis ar nolūku radīt bioloģisko ieroci, bet, lai saprastu, kā konkrētais vīruss var iedarboties uz cilvēku. Vienlaikus arī šajā gadījumā nebrīnītos, ja tas būtu noticis daļēji par militārā budžeta līdzekļiem.

Tiek uzskatīts, ka klimata pārmaiņu rezultātā šāda dzīvnieku izcelsmes vīrusu pārnese uz cilvēku varētu progresēt arī dabiskā ceļā. Tātad arvien aktuālāki kļūst risku prognozēšanas un novēršanas scenāriji.

Ar to ir saistīts mans darbs. EMBL jaunā programma “No molekulām uz ekosistēmām” tieši ir saistīta ar nolūku saprast, kas ekosistēmās mainās klimata pārmaiņu iespaidā un kādus apdraudējumus tas varētu radīt.

Kādas ir mākslīgā intelekta iesaistīšanās perspektīvas šajā jomā?

Tur jau daudz kas notiek. Viens no vislielākajiem zinātnes pavērsieniem, kurā daļēji ir iesaistīts mans institūts, ir mākslīgā intelekta izmantošana, lai no gēnu radīto proteīnu, aminoskābju sekvences noteiktu proteīnu trīsdimensionālo struktūru. Sekvencēt genomu mūsdienās ir vienkārši. Taču eksperimentā noteikt gēnu radīto proteīna struktūru ir sarežģīti. 40 gadu tā ir bijusi bioinformātikas problēma, kuru uzskatīja par praktiski neatrisināmu. Tomēr pirms pieciem gadiem notika milzīga revolūcija. “Deep Mind”, Britu mākslīgā intelekta laboratorija, ko nopirka “Google”, radīja programmu “Alphafold”, kas šo problēmu būtībā atrisināja.

Tas ir viens no lielākajiem mākslīgā intelekta sasniegumiem, kam ir potenciāli ievērojama nozīme medikamentu radīšanā.

Zinot proteīnu struktūras, mēs labāk varam meklēt medikamentus, kas parasti ir samērā mazas organiskās ķīmiskās molekulas, kuras mijiedarbojas ar proteīniem. Tagad pirmo reizi ir radusies iespēja jaunus medikamentus izstrādāt datorā, protams, tos pēc tam pārbaudot klīniskajos izmēģinājumos. Varēsim izskaitļot, kādas molekulas varētu kalpot kā medikaments noteiktām slimībām. Līdz šim galvenais veids, kā izstrādāja medikamentus, bija mēģinājumu–kļūdu metode. Mākslīgā intelekta pielietojums dzīvības zinātnēs un biomedicīnā ir nākamo desmit gadu revolūcija, kas jau ir sākusies.