Sodi, kas tiek piespriesti par naida noziegumiem un pretvalstiskām darbībām, nedarbojas ģenerālpreventīvi, proti, tie neatbaida potenciālos līdzīga nodarījuma izdarītājus. Pašlaik tie ir absolūti simboliski, uzskata zvērināts advokāts EGONS RUSANOVS.
Pēdējā laikā ir saasinājusies sabiedrības reakcija un bažas par – daudzu ieskatā – pārāk maigiem sodiem, kas, iespējams, neattur no naida noziegumiem, pretvalstiskām darbībām. Šajā sakarā jāmin divu gadu brīvības atņemšana nosacīti ar divu gadu pārbaudes laiku vīrietim, kas pēc gājiena “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma” piekāva skolnieku ar Ukrainas karogu. Savukārt Valsts prezidents ir lūdzis prokuratūrai skaidrojumu par to, kādēļ Latvijas pilsonim, kurš atzīts par vainīgu nelikumīga intelektuāla un fiziska atbalsta sniegšanā Krievijai, piemērots 15 500 eiro naudas sods. Kā vērtējat šādu sodu politiku Latvijā? Vai saredzat problēmas sodu piemērošanā?
Sodu politika Latvijā ir pilna pretrunu. Ja runājam par jūsu minētajiem gadījumiem, uzskatu, ka cēloņi ir meklējami vienīgi pašu likuma piemērotāju galvās. Tas ir tikai sodu piemērošanas politiskās gribas jautājums.
Tikai viens piemērs: kādēļ soda politikā pēdējā laikā tik strikti reāli brīvības atņemšanas sodi tiek pieprasīti un arī noteikti lietās par, piemēram, izvairīšanos no nodokļu nomaksas? Tāpēc, ka to pieprasa! Man pat prokurori, vēlēdamies palikt anonīmi, ir sūdzējušies, ka prokurora brīvība un neatkarība ir ieilgusi fikcija un katra vienošanās par sodu ir jāsaskaņo ar virsprokuroriem. No tā arī izriet visas konsekvences.
Tieši tāpēc sabiedrībai šobrīd rodas pilnīgi pamatoti jautājumi, proti, politiski determinēta nevēlēšanās ar adekvātu bardzību vērsties pret visiem latenti snaudošajiem mūsu valsts ienaidniekiem.
Fiksētie gadījumi, kad atsevišķi margināļi “iekrīt”, ir tikai aisberga redzamā daļa.
Tādējādi, citviet vēršoties ar nesamērīgu bardzību pret likumpārkāpējiem, notiek tāda kā savdabīga kompensēšanās, sak’, mēs taču aktīvi strādājam! Bet, kad tiek aizturēts kāds uzņēmējs, pie viņa uz kratīšanu ierodas specvienība – maskās tērpti bruņoti vīri. Taču, kad pludmalē ālējas acīmredzami pretlatviski noskaņoti elementi, kas ņirgājas par policiju, spēka pielietošana pat īsti netiek apsvērta.
Mans secinājums: sodu politika pret rasismu un šīs ideoloģijas adeptiem mūs neaizsargā.
Lietā par piekauto skolnieku prokuratūra neiesniedza protestu, norādot, ka sods nevar būt valsts atriebība un tas katram apsūdzētajam nosakāms, ievērojot individualizācijas un humānisma principu. Tiesa, cietušais jaunietis tiesas spriedumu ir pārsūdzējis, jūs esat viņa advokāts. Vai sodu piemērošanā šobrīd vajadzētu ņemt vērā fona apstākļus, ka faktiski ir kara situācija, hibrīdkarš? Vai šīs problēmas ir aktualizējušās saistībā ar sabiedrības polarizāciju Krievijas uzsāktā kara dēļ?
Interesanti, ka konkrētajā gadījumā notika šāda uzsvērta “atcerēšanās”, ka sods nav valsts atriebība. Vēl varēja pateikt, ka tas ir kā zāles slimniekam, ko nosaka rūpīgais dakteris. Taču jāatceras, ka krimināltiesības nav gluži tā sfēra, kurā “pacients” sadarbojas ar ārstu un paklausīgi izpilda viņam nozīmēto terapiju. Lielākoties ir tieši otrādi. Tā ir piespiedu “ārstēšana”.
Neviens neapgalvo, ka sodam ir jābūt nehumānam. Bet šobrīd sabiedrībai ir raidīts signāls, ka dažus mēnešus ilgs cietumsods politiski motivētam varmākam būtu nehumāns.
Man tiešām gribas vaicāt: vai prokuratūra sevi sadzird?
Līdzīgi arī par individualizāciju. Šajā gadījumā apsūdzētais vainu atzina tikai formāli, bija pilnīgs vizuālās nožēlas trūkums – nekāda atvainošanās cietušajam, nekādas empātijas.
Vai iedzīvotāju rīcība un noziedzīgie nodarījumi, kuros ir manāma naida kurināšana vai pretvalstiskas darbības, būtu jāvērtē plašākā kontekstā?
Jā, protams, bet jautājums ir: kāpēc tas netiek darīts? Skaidrs, ka attieksme tajā sabiedrības daļā, kurai būtu domāti šādi ģenerālpreventīvi pasākumi, izraisa atklātu cinisku ņirgāšanos. Jo viņiem ir saprotama tikai spēka valoda, viņi nicina jebkuru vājumu. Un šobrīd mēs izskatāmies ārkārtīgi vāji un bezpalīdzīgi.
Kā, jūsuprāt, vispār vērtējama sabiedrības aktīvā interese par sodu piemērošanu un policijas, prokuratūras darbu? Vai kritika un bažas ir pamatotas?
Skaidrs, ka ikvienā vēsturiskajā periodā sabiedrības pašsaglabāšanās instinkts diktē nepieciešamību ievērot politisko kontekstu. Šajā gadījumā šis konteksts ir reāls un draudīgs frontes līnijas tuvums. Ja tas netiek darīts, to vērtē kā politisku sabotāžu.
Cilvēki jūtas nedroši, viņiem ir bailes, un tas ir pilnīgi saprotams. Iedzīvotājiem šķiet, ka valsts viņus neaizstāv, nav spējīga nodrošināt pienācīgu aizsardzību. Tāpēc ir tāda reakcija.
Sabiedrības kritika un bažas ir pilnīgi pamatotas, jo cilvēki intuitīvi jūt, prot analizēt un izdara secinājumus.
Tas, kā šobrīd notiek interešu aizsardzība – iekšpolitiski –, manā skatījumā ir kaut kas ačgārns un nepareizs.
Tātad sodu politika konkrētajos gadījumos nerada respektu pret likumu?
Jā, protams, tas neraisa nekādu cieņu. Cilvēki intuitīvi jūt, ka tas, kā šie sodi tiek piespriesti, nedarbojas ģenerālpreventīvi, proti, tie neatbaida potenciālos līdzīga nodarījuma izdarītājus. Viņi par to vienkārši ciniski ņirdz. Pašlaik tie ir absolūti simboliski sodi.
Šobrīd pastiprinās hibrīdkarš un aktualizējies jautājums par iekšējās drošības situāciju, vai sistēma to kontrolē. Kā vērtējat situāciju no profesionālā viedokļa? Kādu “diagnozi” tai pašreiz var noteikt?
Varu atbildēt, ņemot vērā to, kā individuāli sajūtu situāciju. Uzskatu, ka diagnoze ir satraucoša. Gribētu ticēt un ceru, ka valsts drošības un citas iestādes kontrolē situāciju.
Mani vērojami ir tādi, ka prokremliski noskaņotie ļaudis ir pacēluši galvas un ir pilnīgi skaidrs, ka viņi gaida atbrīvotājus. Kas viņiem dod šādas cerības? Krievijas propaganda, kurai, protams, viņi seko visos iespējamos veidos un kuras pieejamība mūsdienās nav nekāda problēma.
Vai kaut kādā veidā ir aktivizējušies Krievijas valsts specdienesti, kūdot vai liekot darīt kaut kādas zināmas lietas, tostarp arī sociālajos tīklos, es nezinu. Bet kaut kas notiek, un tas ir kaut kas nelabs.
Turklāt jāņem vērā, ka sabiedrība ir nogurusi no kara. Vēl pirms gada visi bija daudz pārliecinātāki par drīzām kara beigām un pilnīgu Krievijas sagrāvi. Tagad ziņas no frontes raisa vilšanos. Cilvēki atver proukrainiskos kanālus un gaida, ka tur būs kaut kas iepriecinošāks, vērā ņemamas Ukrainas uzvaras frontē.
Krievijai sen jau vajadzēja būt ekonomiski nožņaugtai, bet tas nav noticis, sankcijas tiek apietas. Krievijas pilsoņi kā tūristi brīvi braukā pa visu pasauli un bauda dzīvi.
Nav nekāds noslēpums, ka ieroču piegādes Ukrainai notiek novēloti un nepietiekamā daudzumā.
200 kilometru attālumā no Latvijas mitinās ievērojams skaits pieredzējušu rīkļurāvēju (daļa “Vagner” grupējuma kaujinieku pēc jūnija beigās Krievijā notikušā dumpja devās uz Baltkrieviju – red.).
Es varētu šo uzskatījumu turpināt, turklāt pats pagājušajā nedēļā saņēmu draudus. Nu, kādas te var būt diagnozes drošības situācijai?
Valsts prezidents ir aicinājis ģenerālprokuroru sniegt priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai vienveidotu sodu politiku.
Es personiski ar ļoti lielām cerībām raugos Valsts prezidenta virzienā. Rinkēviča kungs pilnīgi noteikti apzinās visus reālos riskus un ģeopolitisko situāciju kopumā. Par to nav nekādu šaubu.
Par sodu politiku – jau sākumā vērsu uzmanību uz to, ka prokuratūras vadībai, ja tā vēlētos, atliktu tikai nosvilpties un viss notiktu. Te nav vajadzīgi nekādi grozījumi, īpašas vadlīnijas. Viss ir pilnīgi skaidrs. Kā tiek galā ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas vai ar noziedzīgi iegūtu mantu? Nevienam nekas nav jāstāsta, neviens nav jāskubina – viss notiek.
Domāju, ja šādā līmenī būtu politiskā griba vērsties pret naida noziegumiem, pretvalstiskām darbībām, tad nevajadzētu daudz laika izmaiņām.
Acīmredzot jautājums ir par personālsastāvu – ja cilvēki nav spējīgi paust skaidru un nepārprotamu gribu, tad droši vien kaut kas prokuratūrā ir jāmaina.
Vai sodu politikas vienveidošana ir vajadzīga? Kur redzat nepilnības?
Ar likumu nav gluži iespējams noteikt soda politiku, pašreizējo Krimināllikumu var un vajag pareizi un adekvāti piemērot, ievērojot soda individualizācijas un humānisma principus. Katra lieta un katra apsūdzētais ir atsevišķs gadījums, un tas arī ir jāizvērtē no šāda skatpunkta.
Vai tiesai ir objektīvs pamats uzskatīt, ka šī persona turpmāk neizdarīs likuma pārkāpumus? Ir bijuši gadījumi, kad tiesai ir pamats noteikt nosacīto sodu, bet tā piemēro reālu brīvības atņemšanu. Problēma ir galvās – nostādnēs, dzīves pieredzē, arī piederībā pie kāda sociālā slāņa, sentimentā. To noteikt ar likumu vienā vai otrā virzienā ir neiespējami.
Negribētu, lai tiesa pateiktu, ka tie, kas nav samaksājuši valstij nodokļos noteiktu summu, ir jāsēdina cietumā. Var būt situācija, ka apsūdzētais līdz tiesas brīdim visu ir pārvērtējis, iespējams, arī atmaksājis valstij nesamaksātos nodokļus. Kāpēc lai viņš šādā gadījumā būtu jāliek cietumā? Ir, protams, arī citi piemēri.
Piemēram, cilvēks bija iereibis, bija personiskas problēmas, viņš izteicās nesmuki par Ukrainu, kļuva vardarbīgs. Bet viss turpmākais – cilvēka izturēšanās, patiesā nožēla – varētu arī liecināt par to, ka nevajag noteikt ar brīvības atņemšanu saistītu sodu. Bet konkrētajā situācijā, kad piekāva skolnieku ar Ukrainas karogu, sitējam tiesā nebija ne mazākās kripatiņas nožēlas.
Tieslietu ministrija ir iecerējusi atteikties no nosacītiem cietumsodiem – uz valdības sēdi 13. jūlijā bija iesniegti grozījumi Krimināllikumā, kuri gan netika skatīti, jo ministrija tos papildinās un augustā vēlreiz virzīs uz Ministru kabineta sēdi. Vai atbalstāt šādu sodu reformu?
Nosacīts sods ir iespēja noteikt sodu nosacīti, nonākot pie pārliecības, ka persona turpmāk neizdarīs likuma pārkāpumus. Problēma nav likumdevēja sniegtajā iespējā, bet gan neadekvātajā normas piemērošanā.
Šāds piedāvājums eliminēt absolūti adekvātu normu, kas turklāt darbojas visā Eiropā, ir pats primitīvākais risinājums, kas vispār var tikt piedāvāts. Skaidrs, ka nevaru atbalstīt šādu reformu.
