Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Ģeopolitiskā situācija, kas ietekmē līdz šim biežāk izmantoto energoresursu pieejamību un to izmaksas pasaulē, kā arī virzība pretim Eiropas Savienības (ES) zaļajiem mērķiem spiež ieviest jaunus risinājumus enerģijas ražošanā. Viena no salīdzinoši jaunām, taču patēriņa ziņā strauji augošām precēm Latvijā ir fotoelementu paneļi (FEP) jeb tautā sauktie saules paneļi, kas noieta kāpumu piedzīvo tieši šovasar. Alternatīvs risinājums, kas ļauj sasniegt zināmu neatkarību un drošības sajūtu daudzās mājsaimniecībās un uzņēmumos, taču tam ir arī savi zemūdens akmeņi, ar kuriem saskarsimies jau tuvākajā nākotnē – elektropreču savākšanas un pārstrādes normu izpilde.
Saules paneļi atbilstoši Dabas resursu nodokļa likumā noteiktajam tiek klasificēti kā elektriskās un elektroniskās iekārtas, kas jāsavāc un jāpārstrādā 65% apmērā no tirgū novietotā apjoma konkrētajā kalendārajā gadā. Tātad, piemēram, ja šogad Latvijā tiktu uzstādīts 1000 tonnu saules paneļu, tad līdz šīgada beigām būtu jāsavāc un jāpārstrādā jau 650 tonnu. Jautājums – kā to izdarīt –, ja uzstādītāji sola 20–25 gadus ilgu kalpošanas laiku un patērētāji ar to rēķinās. Saules paneļi ir jauna prece. Respektīvi, tie pirmo reizi tiek pirkti 100% gadījumu, atšķirībā no veļasmašīnām un plītīm, kas 70–80% gadījumu tiek nomainītas pret jaunām. Maiņas gadījumā nokalpojušās iekārtas ir iespējams savākt, tomēr jau šobrīd vecās elektrotehnikas savākšana ir liels izaicinājums. Gana daudz iedzīvotāju veco elektrotehniku nodod par samaksu kā metāllūžņus, kas ne vienmēr tiek uzskaitīti atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Saules paneļu realizācija Latvijā tiek uzskaitīta vienkopus ar lielām elektroniskām un elektriskām iekārtām – veļasmašīnām, plītīm, žāvētājiem, trauku mazgājamām mašīnām u. tml. 2021. gada ziņojumā Starptautiskā elektronisko atkritumu ražotāju atbildības organizāciju asociācija “Weee Forum” atzinusi, ka šobrīd, ņemot vērā saules paneļu reālo kalpošanas laiku, nav iespējams izpildīt ES noteiktās savākšanas un pārstrādes normas. Ziņojumā tika atspoguļoti piemēri ar konkrētiem aprēķiniem atsevišķās ES dalībvalstīs.
Pēc pēdējiem Valsts vides dienesta datiem Latvijā 2020. gadā tirgū tika novietots vairāk nekā 28 000 tonnu dažādu elektroiekārtu, no kurām tika savākts 11 500 tonnu, tādējādi izpildot valstī noteikto normu. Tolaik un arī pērn saules paneļu daļa bija salīdzinoši niecīga, kā arī bija zemāki valstī noteiktie elektrotehnikas savākšanas apjomi – 40,5% no tirgū novietotā. Pēc mūsu klientu sniegtās informācijas šogad saules paneļu daudzums, kas jau ir nonācis un vēl nonāks Latvijas tirgū, būs mērāms vairākos simtos tonnu. 2023. gadā tiek prognozēti jau vairāki tūkstoši tonnu, it īpaši ar valsts finansiālo atbalstu. Turklāt šie dati neparāda reālo situāciju kopumā, jo tie netiek apkopoti valsts mērogā, līdz ar to apjomi ir ievērojami lielāki un tikai turpinās palielināties. Turklāt problēmas eskalāciju veicina arī tas, ka saules paneļu apjomi gan tuvākai, gan tālākai nākotnei ir neprognozējami un nav skaidrs, cik daudz alternatīvas tehnikas būs jācenšas savākt, lai kompensētu tirgū reģistrēto saules paneļu daļu. Ir nepieciešams steidzams risinājums, pretējā gadījumā tiek kropļota ražotāju atbildības sistēma un ierobežotas jebkādas iespējas izpildīt valstī noteiktās elektroiekārtu savākšanas normas. Skaidrs, ka pie pašreizējās kārtības, ja nekas netiks mainīts, par saules paneļu šodienas savākšanas normu izpildi nāktos maksāt visiem citu elektroiekārtu patērētājiem.
Kaut arī daudzviet pasaulē saules paneļu ēras uzplaukums vērojams tikai pēdējos gados vai šogad, ir valstis, kurās jau ņemti vērā riski attiecībā uz to uzskaiti un savākšanu. Piemēram, Francijā šiem izstrādājumiem nav noteiktas savākšanas normas – ražotāju atbildības sistēmai tie jāpieņem pēc pieprasījuma, kad paneļi savu laiku ir nokalpojuši vai tiek mainīti pret jauniem. Tiek lēsts, ka šī sistēma darbojas labi un ir pielāgota kopējai saules paneļu uzvedībai tirgū. Tomēr, lai mazinātu nevienlīdzīgos nosacījumus ES dalībvalstīs un veicinātu saules paneļu tirgus pārskatāmību, trauksmes saucienus raidījusi Starptautiskā elektronisko atkritumu ražotāju atbildības organizāciju asociācija “Weee Forum”, kura jau 2021. gadā aicinājusi Eiropas Komisiju pēc iespējas ātrāk grozīt direktīvas prasības, nosakot visās dalībvalstīs saules paneļus izdalīt kā atsevišķu elektropreču kategoriju 4.2., kurai tiek noteikti atšķirīgi savākšanas mērķi atbilstoši reālajam dzīves ciklam. Tomēr pagaidām izmaiņas direktīvā nav ieviestas, līdz ar to risinājumus nepieciešams rast tepat nacionālā līmenī.
Kā piemēru var minēt arī Lietuvu. Normatīvajos aktos noteikts, ka uzstādītās saules paneļu sistēmas ar jaudu virs 30 kilovatstundām (kWh) tiek kvalificētas kā industriālās elektroiekārtas un uz tām nav attiecināma 65% savākšanas un pārstrādes norma. Tiek uzskatīts, ka to īpašnieks uz šādas alternatīvās enerģijas ražošanas pamata varēs pietiekami ieekonomēt, lai pats varētu parūpēties par nolietoto paneļu pārstrādes izmaksu segšanu nākotnē. Savukārt visas saules paneļu sistēmas, kuru jauda ir zem 30 kWh, tiek uzskaitītas kā mājsaimniecību iekārtas, par kuru pārstrādi atbildība jāuzņemas ražotāju atbildības sistēmai. Šajā gadījumā, ja paneļu uzstādīšanas darbus veic legāls komersants, turklāt ievērojot normatīvo aktu prasības, problēmām ar uzskaiti nevajadzētu būt, jo katrai saules paneļu sistēmai, to pieslēdzot sadales tīkliem, ir atsevišķs projekts, un pārdevējam ir jābūt precīziem datiem par to, kam, cik daudz un kādi paneļi ir uzstādīti.
Vēl viens scenārijs varētu būt uzkrājuma veidošana nākotnes atkritumu utilizācijai. Piemēram, atkritumu poligoniem katru gadu jāuzkrāj noteikta naudas summa nākotnes izdevumiem – sanācijai, poligona šūnu slēgšanai u. c. Attiecīgi, ja vadāmies pēc minētā piemēra, ražotāju atbildības organizācijām tiktu noteikta atbildība uzkrāt līdzekļus saules paneļu utilizācijai pēc to nokalpošanas. Tas nozīmē, ka ražotājs vai tirgotājs jau šobrīd samaksā par apsaimniekošanu un līdzekļi kopā ar normu izpildi tiek “iesaldēti” līdz brīdim, kad paneļu darbības laiks ir beidzies un tos nepieciešams savākt. Tam ir jāiet roku rokā ar valsts iesaisti, jo jebkurā no risinājumiem būs nepieciešami atbilstoši kontroles mehānismi. Diemžēl pagaidām neviens nezina, kādas būs saules paneļu utilizēšanas izmaksas pēc 10, 15 un 25 gadiem. Tas ir būtiski, lai novērstu situācijas, kādas novērotas, piemēram, ar nolietoto riepu apsaimniekošanu, kur uzņēmums, kam samaksāts par riepu utilizēšanu, savu darbību ir pārtraucis, ir aprēķināta soda nauda, taču tā nav iekasēta, un vienlaikus riepas ilgstoši nevienam nevajadzīgas mētājas pamestās teritorijās.
Pašreizējā situācija, ja tā netiek mainīta, var novest pie tā, ka ražotāju atbildības organizācijas vispār atsakās no saules paneļu apsaimniekošanas, jo normu neizpildes gadījumā draud lielas soda sankcijas, kas rezultētos ar uzņēmuma slēgšanu. Tādā gadījumā ražotāji būtu spiesti valstij maksāt dabas resursa nodokli – 3000 eiro par tonnu elektroiekārtu jeb 3 eiro par kg. Tas savukārt nozīmē, ka, maksājot šādu summu, saules paneļi kļūs dārgāki patērētājiem.
Elementāra matemātika – viena vidēja izmēra saules baterija sver aptuveni 18 kg. Uz vienas ēkas, par piemēru ņemot mājsaimniecību, tiek novietoti apmēram 15 paneļu. Tātad kopējais svars veido 270 kg. Kā tas atsauktos uz izmaksām? Viens saules panelis maksā aptuveni 200 eiro (ņemot vērā ražotāju, jaudu un citus aspektus). Ja šīm izmaksām pievienojam ražotāja vai pārdevēja valstij samaksāto dabas resursa nodokļa likmi, kas šajā gadījumā būtu aptuveni 810 eiro, redzam, ka saules paneļu izdevīgums būtiski sarūk. Turklāt dabas resursu nodokļa samaksa valstij nenodrošina saules paneļu savākšanu un pārstrādi pēc to kalpošanas laika beigām, līdz ar to mājsaimniecības pēc 20 gadiem nonāks zināmā ķīlnieka lomā –, kur likt nokalpojušos paneļus? Patlaban to pārstrāde bez papildu finansēšanas mehānisma nav rentabla, tieši tāpat kā nolietotajām riepām. Ar šo problēmu sezonālās riepu maiņas laikā saskaras neskaitāmi daudz transportlīdzekļu īpašnieku. Vēl viens piemērs – azbesta šīferis, kas vēsturiski itin bieži tika izmantots kā jumtu segums. Jā, savulaik tas kalpoja gana labi, taču šobrīd ir sarežģīti no tā atbrīvoties, jo savākšanu nodrošina tikai pāris komersantu, turklāt izmaksas par utilizēšanu ir visai augstas. Ja šādi scenāriji tiks pieļauti arī attiecībā uz saules paneļiem, tad būtībā jau šobrīd tiek “norakta” atbildīgās ministrijas labā griba atbalstīt iedzīvotājus izdevīgākas enerģijas ieguvei un netiek atrisināti jautājumi, kas saistīti ar saules paneļu apsaimniekošanu nākotnē.
Ja ar steigu netiks veiktas izmaiņas saules paneļu apsaimniekošanas kārtībā, turklāt ar atpakaļejošu datumu – šīgada sākumu –, ražotāju atbildības organizācijām nebūs iespējas izpildīt elektrisko un elektronisko iekārtu savākšanas un pārstrādes normas. Ir naivi cerēt, ka Latvija ar savu mazo tirgu spēs saules paneļu vietā savākt pietiekami daudz veļasmašīnu, – turklāt pat 20–25 gadus pēc kārtas. Tas nav ilgtermiņa risinājums, ņemot vērā, ka saules paneļu uzvaras gājiens tirgū ir tikai sācies un šo izstrādājumu apjoms vēl būtiski palielināsies.
