Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Pēc valdības pieņemtā lēmuma, sākot ar 12. maiju, daļēji tiek atcelti Covid-19 pandēmijas ierobežojumi, paredzot pakāpeniski atjaunot pakalpojumu sniegšanu klātienē. Datu valsts inspekcija dalās viedoklī par to, vai pakalpojumu sniedzējam ir tiesisks pamats pieprasīt rakstisku apliecinājumu, ka persona nav bijusi ārvalstīs un nav saslimusi ar Covid-19.
Pakalpojumu sniedzēji (valsts iestādes, privātas kompānijas, organizācijas) ar mērķi pasargāt savus darbiniekus un klientus bieži vien vēlas iegūt informāciju par to, vai klients nerada paaugstinātu infekcijas risku.
Katrai organizācijai ir sava metode: daži aptaujā klientu pirms pakalpojuma sniegšanas klātienē, citi prasa rakstisku apliecinājumu vai arī elektronisku apstiprinājumu par personas veselību (persona paraksta to un norāda savu vārdu un uzvārdu) u. tml.
Saņemot rakstisku apliecinājumu, pakalpojumu sniedzējs sāk apstrādāt personas datus (kurus tas nebūtu apstrādājis, ja netiktu lūgti apliecinājumi).
Datu valsts inspekcija norāda: ja tiek ievākta informācija par personas veselības stāvokli (vai šī persona ir inficēta ar noteiktu vīrusu vai nav) vai atrašanos ārvalstīs un ja šī informācija tiek iekļauta dokumentos un pēc tam lietvedības sistēmā (kartotēkā), kā arī glabāta elektroniskajā sistēmā, tad tā ir personas datu apstrāde.
Šādai personas datu apstrādei saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. pantu ir vajadzīgs tiesiskais pamats (normatīvais akts, sabiedrības intereses, personas vitālās intereses, juridiskais pienākums, līgums, leģitīmas intereses, piekrišana). Turklāt jāizvērtē, vai personas datu apstrāde tiešām sasniedz konkrēto mērķi, piemēram, ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību.
Viens no principiem, bez kura nav iedomājama personas datu apstrāde, ir nolūka ierobežojuma princips. Tas nozīmē, ka nedrīkst ņemt vairāk informācijas, nekā nepieciešams mērķa sasniegšanai. Šī patiesība ir jāievēro gan ārkārtējos, gan arī ikdienišķos apstākļos.
Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš plāno sākt apstrādāt personas datus, jāapzinās mērķis, kura sasniegšanai dati nepieciešami, un jāsaprot, kāds informācijas apjoms nepieciešams, lai mērķi sasniegtu. Un pirms personas datu apstrādes uzsākšanas ir jāatbild uz jautājumiem, kāpēc personas dati tiek vākti, kādam nolūkam tie tiks izmantoti un kā personas datu apstrāde palīdzēs sasniegt mērķi.
Personas datu aizsardzības normatīvo ietvaru Latvijā nosaka Vispārīgā datu aizsardzības regula, atbilstoši šim normatīvajam aktam apstrādāt informāciju par personu veselību drīkst tikai Vispārīgās datu aizsardzības regulas 9. pantā noteiktajā kārtībā. Pirms apstrādes uzsākšanas nepieciešams saprast, vai tā būs pamatota.
Izvērtējot normatīvo aktu regulējumu, inspekcija nevar secināt, ka personas datu apstrāde, kurā no pakalpojuma saņēmēja (apmeklētāja) tiek ņemts apliecinājums par to, ka viņš nav bijis ārvalstīs, nav inficēts vai nav kontaktpersona, var sasniegt mērķi – ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību. Līdz ar to šādai personas datu apstrādei šobrīd nav tiesiska pamata.
Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojuma Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 4.12. punkts nosaka konkrētus pienākumus personām, kas ir inficējušās, to kontaktpersonām un personām, kas atgriezušās no ārzemēm (izņemot Lietuvu un Igauniju).
Personām, kuras ir ieradušās no ārzemēm (izņemot no Lietuvas, Igaunijas un Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) mājaslapā publicētā sarakstā iekļautas valsts, kurā slimības izplatības rādītājs nepārsniedz 15 gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju), kuras SPKC ir noteicis kā Covid-19 infekcijas slimības kontaktpersonas, kurām apstiprināta Covid-19 diagnoze un kuru veselības stāvoklis pieļauj ārstēšanos mājās, ir noteikti no rīkojuma izrietoši pienākumi. Atbilstoši pienākumiem, kas noteikti rīkojuma 4.12.1., 4.12.2. un 4.12.3. apakšpunktā, minētajām personām nav tiesību saņemt iestādes pakalpojumu klātienē.
Šobrīd tiek izstrādāts likumprojekts “Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums”, kas arī noteiks attiecīgo regulējumu.
Personām, kuras Slimību profilakses un kontroles centrs ir noteicis kā Covid-19 infekcijas slimnieka kontaktpersonas, un personām, kurām apstiprināta Covid-19 diagnoze un kuru veselības stāvoklis pieļauj ārstēšanos mājās, pirms pakalpojuma pieprasīšanas un saņemšanas, kā arī jebkura tieša fiziska kontakta ar citu personu ir pienākums informēt pakalpojuma sniedzēju par inficēšanās risku.
Ņemot vērā minēto, nav tiesiska pamata prasīt personām apliecinājumu vai apstiprinājumu tam, ka viņas nav bijušas ārvalstīs vai nav saslimušas ar Covid-19.
Pakalpojuma sniedzējs var ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību, nevis pieprasot personām apliecinājumus, bet gan informējot viņas par pienākumiem, kurus nosaka Ministru kabineta lēmumi un normatīvo aktu regulējums.
Lai personas informētu, pakalpojumu sniedzējs informāciju var ievietot mājaslapā, izvietot pakalpojuma sniegšanas telpās u. tml.
Informēšanas pasākums ir brīvprātīgs. Pakalpojumu sniedzēji to var veikt, lai vērstu apmeklētāju uzmanību uz katras personas pienākumiem, iespējami mazinot negodprātīgu personu rīcību, kuras apzināti neievēro pašizolācijas noteikumus.
Ierosinājums informatīvajam materiālam atrodams Datu valsts inspekcijas mājaslapā sadaļā “Covid-19”.
