VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
17. martā, 2020
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Veselība
41
41

Covid-19 – starp pandēmiju un histēriju

FOTO: Freepik

Notikumu attīstībai saistībā ar jauno vīrusu nopietni sekoju jau vismaz mēnesi, īpaši iedziļinoties informācijā, kuru sniedz pasaules vadošie virusologi. Par viņu atziņām informēju rakstā “Koronvīruss Covid-19 – ko zinātnieki tev stāsta”. Šeit dalīšos ar savu izpratni par to, kā mēs zinātnieku atziņas varam izmantot un kādi ir būtiskākie apdraudējumi valstij un sabiedrībai pandēmijas laikā.

īsumā
  • Covid-19 visvairāk apdraud ne tik daudz cilvēkus, kā mūsu ekonomikas dzīvotspēju. Šobrīd cieš visi – no tūrisma industrijas līdz transportam un kultūras iestādēm.
  • Krīze varētu atstāt paliekošas izmaiņas attiecībā uz darbavietām un strādāšanas veidu. Var prognozēt, ka arī turpmāk palielināsies attālinātā darba organizācija.
  • Krīze, cerams, liks mums visiem apzināties, ka arī globalizācijas laikā nevajag kļūt pilnīgi atkarīgiem no citiem pasaules reģioniem.
  • Par medijpolitiku atbildīgajai Kultūras ministrijai būtu steidzīgi jāizsludina konkurss uz vienkāršas un lētas avīzes izdošanu, kurā tiktu uzrunāti vecākās paaudzes ļaudis.
  • No histērijas varam pasargāties, ievērojot informatīvo higiēnu. Nelasīt un nedalīties ar sēnalu un klikšķu vācēju portālu materiāliem. Nedalīties ar mediju publikācijām, kuri neievēro preses ētikas kodeksu un labas žurnālistikas principus.

Ekonomika un uzņēmējdarbība

Uzskatu, ka Covid-19 visvairāk apdraud ne tik daudz cilvēkus, kā mūsu ekonomikas dzīvotspēju. Pandēmijas ietekme uz uzņēmumiem mani satrauc visvairāk. Protams, apzinos, ka šai pandēmijai būs cilvēku upuri, bet būs daudzi, kuri izslimos un dzīvos tālāk. Tātad mēs nedrīkstam nopietni savainot ekonomiku un vienlaikus mūsu visu labklājības pamatu. Es neesmu vienīgā, kas šādi domā. Arī Berlīnes “Charite” Virusoloģijas institūta vadītāja vietnieks prof. Dr. Ginters Šēnrihs (Günther Schönrich) runāja par to, ka esam nonākuši punktā, kad šī pandēmija nav vairs tikai virusoloģiska problēma, bet arī sociālekonomisks fenomens.

Protams, mēs pārdzīvojām jau 2008. gada krīzi un citas krīzes, tomēr šobrīd situācija manā skatījumā ir daudz sarežģītāka. Pirms 10 gadiem plīsa tikai burbulis, bet tagad krīzē ir nonākuši praktiski visi. Ekonomika stājas. Spriežot pēc valstu valdību reakcijas, pandēmijas smagākais posms mums vēl ir priekšā. Tātad arī sitiens pa ekonomiku būs vēl lielāks. Lai no šīs bedres tiktu ārā, vajadzēs vairākus gadus.

Šobrīd cieš visi – no tūrisma industrijas līdz transportam un kultūras iestādēm. Jau tagadējie notikumi skar kā mazos uzņēmējus, tā lielās kompānijas. Ir pilnīgi skaidrs, ka nepieciešama nopietna valsts iejaukšanās – no nodokļu politikas (varbūt pat PVN vai akcīzes nodokļa samazināšana) līdz valsts atbalstam uzņēmumiem attiecībā uz darbinieku tālāku nodarbināšanu. No garantijām uzņēmumu kredītiem līdz nodokļu maksājumu atlikšanai.

Aicinu visus informēties, informēties un vēlreiz informēties, ņemot talkā veselo saprātu.

Jāņem vērā, ka cilvēki, kuri strādā vai kuriem pieder uzņēmumi un kuri zaudē pasūtījumus un klientus (tas īpaši attiecas uz mazajiem uzņēmējiem), šādā situācijā cietīs ne tikai materiāli, bet arī fiziski un morāli. Turklāt cietīs ne tikai pats uzņēmējs, bet arī visa viņa ģimene, ieskaitot bērnus. Stress un pārdzīvojumi var iedragāt gan fizisko, gan garīgo veselību.

Vai spēsim viņiem palīdzēt, ja viss medicīniskais personāls tiks mobilizēts inficēto pacientu ārstēšanai? Cik lielu ietekmi uz sabiedrību atstās šie procesi? Par to šobrīd domā eksperti visā pasaulē, un arī mums ir jādomā, kā atbalstīt savus uzņēmējus un viņu darbiniekus.

Kaut ko darīt varam mēs katrs – pirkt mazo uzņēmumu preces un pakalpojumus –, tomēr ar to nepietiks. Ir vajadzīga valsts izstrādāta stratēģija. Zinu, ka valdība par to domā, un ceru, ka tiks izstrādāts labs rīcības plāns.

Runājot par šādu nepieciešamību ar cilvēkiem sociālajos tīklos, diemžēl vispirms dzirdu neticību, ka atbalstam paredzētā budžeta nauda patiešām nonāks līdz visiem uzņēmumiem vienlīdzīgi taisnīgi, ka atbalsts netiks tikai pietuvinātajiem. Tas būtu ļoti bēdīgi, ja pat šādā dramatiskā situācijā politiķi nespētu rīkoties tā, lai būtu labāk valstij, nevis tikai draugiem. Cena par tādu tuvredzību, ja tā notiks, būs ļoti augsta.

Krīze kā iespēja

Katrai medaļai ir divas puses, un katra krīze sevī ietver jauna sākuma iespēju. Domāju, ka Covid-19 krīze varētu atstāt paliekošas izmaiņas attiecībā uz darbavietām un strādāšanas veidu. Piemēram, var prognozēt, ka arī turpmāk palielināsies attālinātā darba organizācija. 

Iespējams, arī mācību procesā lielāka nozīme tiks piešķirta tālmācībai un interneta sniegtajām iespējām. Gan uzņēmumi, gan mācību iestādes sapratīs, ka strādāt un mācīties no mājām ir iespējams. Varbūt izrādīsies, ka tas neapdraud ne darba, ne mācību kvalitāti.

Šī krīze, cerams, liks mums visiem apzināties, ka arī globalizācijas laikā nevajag kļūt pilnīgi atkarīgiem no citiem pasaules reģioniem. Par to šobrīd raksta un raizējas gan mediji, gan eksperti un politiķi. Šeit tikai viens piemērs.

Acīmredzot esam pārāk paļāvušies uz globālās sistēmas stabilitāti un tas katastrofu laikā padara mūsu sabiedrību ievainojamu. Ja Covid-19 pandēmija liks mums kaut ko mainīt šajā atkarībā, tad tai būs bijušas arī noderīgas sekas.

Mediji un politika

Šī ir nākamā svarīgā tēma. Jautājums, kā strādā mediji krīzes apstākļos. Šajā ziņā grēko ne tikai Latvijas žurnālisti. Arī citur ir izplatīta metode, ko mājās jokojoties saucu par “Befragung der Unbeteiligten” – ar lietu nesaistīto personu iztaujāšana. Mediji publicē tik daudz informatīvās drazas, ka svarīgākā informācija tajās noslīkst.

Nav jēgas jautāt skolotāju arodbiedrības priekšsēdētājam, vai nepieciešams slēgt skolas, un veselības aizsardzības iestādes priekšsēdētājam vaicāt, kā skolu slēgšana ietekmēs bērnu izglītību. Tomēr pat manis cienītie Rietumu sabiedriskie mediji stresa situācijā tādas nejēdzības raida.

Latvijas specifiskajā situācijā norisēm medijos ir jāpievērš īpaša uzmanība. Pie mums vēl spēcīgāk nekā citur pasaulē politiķi reaģē uz mediju un sociālo tīklu spiedienu. Tas ir pierādījies neskaitāmas reizes, kā nesen Misānes lietā, tā pirms vairākiem gadiem t. s. Slapiņa bērnu gadījumā un daudzos citos.

Turklāt mūsu mediju un žurnālistu darbs nav atklāts, bieži netiek ievēroti labas žurnālistikas principi un žurnālisti strādā pēc skandālmediju loģikas. Tas viss noved pie situācijas, kad politiķi, neriskējot ar savu karjeru, nevar pieņemt vajadzīgus, bet nepopulārus lēmumus.

Acīmredzot esam pārāk paļāvušies uz globālās sistēmas stabilitāti un tas katastrofu laikā padara mūsu sabiedrību ievainojamu.

Neesmu droša, ka tā nenotiek arī tagad. Varbūt bija iespējams citā veidā aizsargāties no vīrusa? Tādā, kurš nenovestu pie tik smagas ekonomiskās un sociālās stagnācijas jeb dīkstāves. Varbūt bija iespējams izolēt tikai apdraudētās grupas un pārējiem, kuriem saslimšana nedraud ar smagām sekām (un jāizslimo būs šā vai tā), ļaut dzīvot ierasto dzīvi ar kādiem mazāk dramatiskiem ierobežojumiem.

Viena lieta ir tad, ja universitātes organizē tālmācību, bet pavisam cita lieta ir kultūras iestāžu un restorānu slēgšana. Varbūt var atļaut kinoteātriem rādīt filmas, izsēdinot skatītājus ar lielāku atstarpi? Variantu ir daudz, un var redzēt, ka valdība ir centusies samērot pieņemto lēmumu sekas ar veselības riskiem. Arī veselības ministre strādā labi.

Tādā ziņā Latvijai ir paveicies, ka tieši tagad šajā amatā ir pieredzējusi un spējīga amatpersona. Tomēr spiediens uz politiķiem ir liels, jo pandēmija draud ar reālām nāvēm. Kurš politiķis šādā situācijā var atļauties nesekot kaimiņvalstu piemēriem? Pat ja tie ir pārspīlēti, piemēram, dezinfekcijas līdzekļu lietošana vietā un nevietā. Cilvēki, kuriem šo līdzekļu lietošanas dēļ radīsies ādas bojājumi un alerģija, arī būs jāārstē, bet labums no šiem pasākumiem (vismaz pēc zinātnieku atzinuma) ir praktiski nekāds. Pilnīgi pietiktu ar to, ja pareizi nomazgātu rokas ar ziepēm.

Tādēļ būtu vērtīgi, ja mūsu žurnālisti vismaz pandēmijas laikā atmestu sev tik pierasto politizēto žurnālistiku un skandālžurnālistiku un pamatā strādātu ar zinātniskās žurnālistikas metodēm.

Savukārt par medijpolitiku atbildīgajai Kultūras ministrijai būtu steidzīgi jāizsludina konkurss uz vienkāršas un lētas avīzes izdošanu, kurā tiktu uzrunāti vecākās paaudzes ļaudis. Tos, kuri internetu nelieto un kurus “izglīto” kaimiņvalsts ideoloģisko diversantu izdevumi.

Informatīvā higiēna

Noslēgumā vēlos atgādināt, ka no pandēmijas mūs var pasargāt personīgā higiēna – roku mazgāšana, turklāt bez dezinfekcijas līdzekļiem. Savukārt no tikpat bīstamās histērijas varam pasargāties, ievērojot informatīvo higiēnu. Nelasīt un nedalīties ar sēnalu un klikšķu vācēju portālu materiāliem. Nedalīties ar mediju publikācijām, kuri neievēro preses ētikas kodeksu un labas žurnālistikas principus. Tad nebūs māja jāpārblīvē ar griķiem un jātērē nauda visādiem bezvērtīgiem “brīnumlīdzekļiem”. Pārfrāzējot klasiķi, aicinātu visus informēties, informēties un vēlreiz informēties, ņemot talkā veselo saprātu. Āderes un 5 G neizraisa Covid-19, un brīnumlīdzeklis pret saslimšanu arī vēl nav atrasts. Neticiet baumu un maldu izplatītājiem!

Labs saturs
41
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU