Valmieras novada fondam (VNF) ir samērā ilga darbības vēsture – tas dibināts 2005. gada 30. jūnijā. Pats savulaik bijāt viens no dibinātājiem. Kāpēc radās šis fonds?
2005. gadā fondu nodibināja 13 valmierieši. Tā mērķis ir veicināt vietējās sabiedrības iesaisti dažādos procesos un stiprināt vietējo labdarību. Tā ir filozofiskā puse. Taču praktiskā – strādājam ar vietējiem ziedotājiem, sabiedrību, lai skaidrotu, kas ir labdarība, kas ir ziedošana, kāpēc tas ir svarīgi. Par saziedotajiem līdzekļiem atbalstām dažādas vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un projektus. VNF darbojas bijušā Valmieras rajona robežās, t. i., Valmierā, Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu, Burtnieku, Beverīnas un Kocēnu novados, uzsvaru liekot uz to, ka pašu resursiem un spēkiem varam paveikt daudz labu darbu.
Nosaukumā ir minēts fonds, jo runa ir par un ap resursiem – naudu, mantu, ar kuriem atbalstīt dažādus projektus. Pirms 14 gadiem vēl nebija novadu, bija rajoni, pagasti un pilsētas. Un vārds novads bija lirisks veids, kā apzīmēt konkrētu ģeogrāfisko kopienu. Tas ir ļoti svarīgi, un šis ir viens no motīviem, kāpēc cilvēki mums ziedo: tādā veidā viņi izjūt piederību vietējai kopienai un zina, ka nauda tiks ieguldīta projektos Valmieras novadā.
VNF nav pirmais Latvijā dibinātais kopienu fonds. Divi – Talsos un Lielvārdē – jau bija nodibināti 2003. gadā.
Kā kopienu kustība Latvijā izskatās patlaban?
Laika gaitā tika nodibināti vēl vairāki fondi. Uzskatām, ka patlaban Latvijā darbojas deviņi kopienu fondi. Ne visi ir ļoti aktīvi un stipri, bet katrs kaut ko savā frontē dara atbilstoši savām iespējām. Redzamākie fondi bez VNF ir Alūksnes un Apes, Talsu un Limbažu novada fondi, arī Viduslatgales pārnovadu fonds.
Vai atceraties savus pirmos projektus?
VNF darbības princips no pirmās dienas ir tāds, ka paši tiešā veidā projektus neīstenojam. Piesaistām naudu, savācam ziedojumus un tad rīkojam konkursus, lai atbalstītu citu organizāciju un iedzīvotāju projektus. Esam tā kā pa vidu – partneris tiem, kuri vēlas ziedot, un tiem, kuri vēlas īstenot vietējās iniciatīvas.
Cilvēki šobrīd ir gatavi ziedot tādām viegli saprotamām emocionālām lietām kā bērni, slimību ārstēšana, seniori, dzīvnieki. Vēl neesam izauguši līdz tam – ceru, kas tas pakāpeniski notiks, – lai cilvēki ar ziedojumiem būtu gatavi atbalstīt arī ilgtermiņa ieguldījumus.
Pirmie projektu konkursi notika 2006. gadā, un atbalstījām sešu septiņu bērnu rotaļlaukumu ierīkošanu. Vispār pirmie projekti bija vides labiekārtošanas jomā – dabas takas u. c.
Jūsu mājaslapā rakstīts, ka akcentu liekat uz labdarības, pilsoniskās sabiedrības izveides un sporta attīstības projektiem.
Pirmās divas jomas – labdarības un pilsoniskās sabiedrības izveides projekti – ir galvenās prioritātes. Pērn kopumā esam atbalstījuši 29 projektus, no tiem lielu daļu – apmēram pusi – finansiāli atbalstīja arī Kultūras ministrija. Burtniekos tika labiekārtota Lāčplēša saliņa – vieta, kurā pirms 30 gadiem izskanēja rokopera “Lāčplēsis”. Cēsīs tika pabeigta vēstures ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”. Matīšos tika uzstādīts piemiņas tēls Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Vēl visā Vidzemē notika vairāki starpkultūru pasākumi.
Šogad pavasarī fondam bija viens jauniešu projektu konkurss un vēl viens konkurss Vidzemes Augstskolas studentiem. Tajā atbalstījām mācību telpas iekārtošanu norvēģu valodas klubiņam Valmierā, hiphopa pasākumu Burtniekos, trīs dienu aktivitātes vājdzirdīgo skolā u. c.
Kopienas fonda pēdējo gadu pārskati liecina, ka ziedojumos saņemat apmēram 15 000–20 000 eiro.
Ziedotāji ir vietējā sabiedrība. Mūsu devīze – lai varētu ziedot, nav jābūt bagātam, ziedot var jebkurš. Fonds ir instruments, kā to var darīt. Skaitliski vienādās daļās ir gan fiziskie, gan juridiskie ziedotāji, taču finansiāli lielāks devums ir no juridiskajām personām.
Fonda mājaslapā ievietotajā video kāds pensionārs stāsta, ka viņš katru mēnesi VNF ziedo sešarpus eiro un tā neesot liela nauda no 300 eiro lielās mēneša pensijas.
Šis pensionārs ir ļoti aktīvs, vienmēr piedalās visu projektu vērtēšanā, viņam patīk būt klāt un redzēt. Tas ir ļoti labs veids, kā varam piedāvāt cilvēkiem piedalīties. Kad izsludinām projektu konkursus, ir pieteikumi, un apmēram pēc nedēļas pie potenciālajiem projektu rīkotājiem braucam ciemos. Visi ziedotāji ir aicināti pievienoties. Protams, šo iespēju izmanto mazākums, bet tiem, kurus tas interesē, tā ir lieliska iespēja satikt cilvēkus.
Jūsu fonda mērķis ir attīstīt kopienu filantropiju un mērķtiecīgas ziedošanas tradīcijas Vidzemē. Kā pa šiem 14 gadiem tās ir attīstījušās?
Pirms 14 gadiem, kad sākām, vārds ziedot bija gandrīz svešs un bija jāpierāda labdarības jēga – kāpēc kaut kam ir jāziedo. Pateicoties stiprām nacionālajām nevalstiskajām organizācijām (NVO) – “Ziedot.lv”, Bērnu slimnīcas fondam u. c. –, ir radīta kultūra, kurā ziedot ir normāli, sabiedrība to atzīst.
Bet cilvēki šobrīd ir gatavi ziedot tādām viegli saprotamām emocionālām lietām kā bērni, slimību ārstēšana, seniori, dzīvnieki. Vēl neesam izauguši līdz tam – ceru, kas tas pakāpeniski notiks, – lai cilvēki ar ziedojumiem būtu gatavi atbalstīt arī ilgtermiņa ieguldījumus. Ir labi piemēri – rehabilitācijas centra “Poga” izveide, kuru īstenoja organizācija “Ziedot.lv”. Tā ir milzīga investīcija, kas tapusi par sabiedrības līdzekļiem. Šis piemērs parāda, ka esam auguši kā sabiedrība un esam gatavi ziedot ne tikai tūlītējam rezultātam, bet arī mērķim, kura “augļus” redzēsim pēc ilgāka laika.
Mums kā sabiedrībai vēl ir daudz kur tiekties un augt. Joprojām ir ļoti jāstrādā, lai cilvēki ticētu, ka nauda netiks izniekota, jo netrūkst arī sliktu piemēru. Tāpēc sabiedrībā valda neuzticība, bet mūsu uzdevums ir “būvēt” ziedojumu kultūru. Tomēr atšķirību es jūtu.
Svarīga ir arī paaudžu maiņa. Pirms 10–14 gadiem cilvēki, kas tolaik bija potenciālie ziedotāji, nāca ar citu dzīves bagāžu. Viņiem pašiem ar visu bija jātiek galā, un to viņi sagaidīja arī no citiem. Ja šobrīd runājam ar trīsdesmitgadniekiem, kuri ir tikuši pie finanšu resursiem un ir gatavi dalīties, vērojama pilnīgi cita attieksme – viņi ir daudz gatavāki ziedot, atvērtāki tam, ka ir jāpiedalās procesu veidošanā. Jā, katrs ir savas laimes kalējs, bet tajā pašā laikā ir lietas, kas sabiedrībai ir jādara kopā. Jaunās paaudzes cilvēki ir auguši citā valsts iekārtā un atziņas sevī ir uzsūkuši nedaudz citādi.
Kādi faktori attīsta fonda darbību?
Pateicoties mūsu fonda darbībai, vietējā sabiedrība, tie, kas mūs pazīst, mums uzticas, un tas ir ļoti svarīgi. Tā kā sabiedrībā kopumā ir ļoti zems uzticēšanās līmenis, tad jūtos gandarīts, ka cilvēki mums tic.
Otra svarīga lieta – uzturam labas attiecības uz uzņēmumiem un dažādām iestādēm.
Vēl viens svarīgs attīstības faktors ir fonda padome deviņu cilvēku sastāvā, kuri pārstāv dažādus sektorus, dažādas pieredzes. Esam viens no retajiem fondiem, kas ir izveidojis šādu padomdevēju struktūru. Latvijā nereti NVO izveidojas kā viena cilvēka organizācija, bet Valmieras kopienas fonda gadījumā tā nav. Tas ir ļoti būtiski.
Ziņojumā pie 2018. gada pārskata norādīts, ka pērn fondā darbojušies 30 brīvprātīgie, kopā tam veltot 365 stundas.
Jā, kā brīvprātīgie darbojas fonda padome, arī diezgan daudz jauniešu. Reizi pa reizei ir cilvēki, kuri atnāk un piesakās palīgā. Piemēram, ir dzīvē posms, kurā cilvēks ir bez darba, negrib sēdēt mājās, tādēļ labprāt veic brīvprātīgā pienākumus – socializējas, “paliek apritē”, varbūt pat tādā veidā arī atrod darbu.
Esat minējuši, ka fonda darbību apgrūtina gan sabiedrības, gan valsts pārvaldes izpratnes trūkums par pilsonisko sabiedrību, brīvprātīgo darbu un mērķtiecīgu labdarību. Kā traucēkli minat arī birokrātiskās procedūras saistībā ar dažādu finansējumu apguvi, ziedojumu uzskaiti un atskaitēm un nestabilo valsts finansējumu pilsoniskajai sabiedrībai. Sistemātiskuma šajā jomā pietrūkstot ne vien Valmierā, bet arī visā valstī.
Kaut kādiem atbalsta instrumentiem valsts līmenī būtu jābūt. Tiesa, solis jau ir sperts – jau vairākus gadus ir NVO fonds, bet vēl ir jāiegulda daudz darba tā pieslīpēšanā un jāpalielina naudas apjoms, lai šis fonds reāli kalpotu NVO stiprināšanai.
Politiķu vidū trūkst izpratnes – viņiem nevalstiskais sektors nešķiet nozīmīgs, sak’, lai viņi tur čabinās. NVO tiek vērtēts kā mazs ķeksītis, netiek uzskatīts par līdzvērtīgu spēlētāju.
Arī pati sabiedrība vēl līdz galam nav atvērta pilsoniskajai sabiedrībai, līdzdalībai, joprojām gaidām, ka visu kāds izdarīs mūsu vietā. Ko nozīmē pilsoniskā sabiedrība un līdzdalība? Tas nozīmē, ka man ir jāpiedalās. Lai manā pagalmā taptu rotaļlaukums, man ir jāiet un kaut kas jādara. Lai klasesbiedri brauktu ekskursijā, man ir jāpalīdz noorganizēt pasākumu.
Savukārt kontrolējošo institūciju ieskatā labdarības organizācijas ir līdzvērtīgas citām juridiskajām personām: ar identiskām prasībām ļoti dažādās jomās – darba, datu aizsardzība u. c. –, kas bez finansējuma nav īstenojamas. Piemēram, ja firma “Ozols” savā laikā Valmieras novada fondam nebūtu uzdāvinājusi jaudīgu finanšu uzskaites programmu, kuras licence maksā vairāk nekā 4000 eiro, mēs tādu nevarētu atļauties nopirkt. Tāpat arī droši vien citas nevalstiskās organizācijas. Piekrītu, ka šādai detalizētai atskaitei par ziedojumiem ir jābūt, bet nezinu, kā vidusmēra organizācijas var nodot detalizētu finanšu gada pārskatu, ja nav tādas programmas.
Pagājušā gada pārskatā norādījāt – 2019. gadā Valmieras novada fonds ir nopietni pakļauts riskam, ka darbības apjomu nāksies būtiski samazināt.
VNF ir viena no organizācijām, kas strādā profesionālā līmenī. Arī pats esmu algots darbinieks. Tas nozīmē, ka finansējums ir vajadzīgs. Esam pateicīgi, ka jau septiņus gadus fonda lieldraugi ir Borisa un Ināras Teterevu fonds. Taču pērn viņus skāra “ABLV Bank” likvidācija. Bet situācija normalizējās, Teterevu fonds turpina mūs atbalstīt.
No 2018. gada 1. janvāra būtiski mainījās nodokļu sistēma, kas ziedošanu padarīja neizdevīgāku. Vai Valmieras novada fondu ir skārusi nodokļu reforma un ziedojumi ir samazinājušies?
Jā, atsevišķi uzņēmēji ir pauduši, ka jaunajā nodokļu politikā ziedojumiem vairs nav tik izdevīgu atlaižu. Bet kopumā mūsu ziedotāji neziedo tūkstošiem, tie ir daži simti. Vidējais ziedojums no juridiskām personām ir 300 eiro, bet fiziskām – 70 eiro gadā. Līdz ar to nodokļu atlaides nespēlē tik lielu lomu.
Ik pa laikam Valmieras novada fondu apmeklē arī citi Eiropas kopienu fondi. Kāda ir fonda iesaiste starptautiskajos pasākumos?
Tā ir ļoti svarīga lieta – kā organizācija esam ļoti lokāla, bet tajā pašā laikā vienmēr esam bijuši pasaules apritē. Daudzas lietas, kuras darām, esam “špikojuši” no ārvalstu kolēģiem, mācāmies no viņiem. Kopienu fondi un vietējā filantropija ir viens no visstraujāk augošajiem labdarības virzieniem pasaulē, jo pasaules līmeņa finansētāji arvien vairāk saprot, cik svarīgi ir dot naudu pēc iespējas tuvāk cilvēkiem. Nevis Vašingtonā izlemt, kas notiks Bulgārijā vai Rumānijā, bet atrast vietējo partneri, kuram naudu uzticēt, jo viņš vislabāk zina vietējās kopienas plusus un mīnus un to, kā naudu izmantot jēgpilnāk.
Demokrātiskajās valstīs tā ir ierasta prakse: cilvēki līdztekus nodokļiem veido citu kasi no ziedojumiem, par kuriem NVO dara to, kas ir nepieciešams sabiedrībai. Un nav vajadzīgs politisks lēmums, kā šo naudu izlietot.
