Centrālāzijas valstī Kirgizstānā kopš 2015. gada ieviesta automātiska balsotāju identifikācija pēc pirkstu nospieduma. Sistēma ievada vēlētāja datus tiešsaistes vēlēšanu reģistrā, un pēc biļetena iemešanas automatizētā urnā tiešsaistē tiek skaitītas balsis. Šīs inovācijas ieviestas, lai vērstos pret balsu pirkšanu, vairākkārtēju balsošanu un skaitīšanas procedūru manipulācijām. Arī balsošanas kabīnes aprīkotas tā, lai izslēgtu grupu vai ģimenes kopīgu balsošanu. Lai gan Kirgizstāna no visām Centrālāzijas valstīm demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības ziņā ir visdzīvelīgākā, tomēr par to kā inovāciju lielvalsti iepriekš īpaši nav dzirdēts, turklāt tās pārticība, mērīta ekonomiskajos rādītājos, ir aptuveni 10 reizes mazāka nekā Latvijas.
Ne tikai ātri un ērti, bet arī pārskatāmi
Tehnoloģiskā attīstība radījusi plašu vēlēšanu inovāciju vilni, kurā naski iesaistās privāti uzņēmumi, kas aizvien meklē jaunas peļņas iespējas un interesantus izaicinājumus. Vēlēšanas ar savu regularitāti, paredzamību un arī ievērojamiem līdzekļiem, ko valstis tām tērē, ir pievilcīgas privātā sektora jaunradei, kas bieži vien rada noderīgus risinājumus.
Tomēr, ieviešot vēlēšanu tehnoloģiju, bieži atklājas nepilnības, kas ļauj apšaubīt procesa uzticamību. Tad nepieciešami uzlabojumi vai arī jauni risinājumi, kas prasa ievērojamus līdzekļus. Piemēram, pēc ASV prezidenta vēlēšanām 2000. gadā, kurās Džordža Buša ievēlēšanu noteica pavisam neliels balsu skaits (kas, iespējams, novecojušu metožu dēļ netika pat pareizi saskaitītas), notika vispārēja virzība uz balsošanas tehnoloģiju ieviešanu. Tomēr drīz tika konstatēts, ka, balsotājam elektroniski nododot balsi, tā iekrīt “melnajā caurumā” un nekāda, piemēram, rezultātu pārskaitīšana un pārvērtēšana nav iespējama. Tādējādi no vēlēšanu administratoriem tika pieprasīts vēl vairāk – nodrošināt ne tikai to, ka var ātri un ērti nobalstot, bet lai balsošanas process būtu arī pārskatāms un pārbaudāms.
Ķibeles ar balsošanas tehnoloģijām ir veicinājušas to, ka daudzi vēlēšanu administratori vispār atsakās apsvērt iespēju ieviest jebkādas inovācijas, atzīstot, ka “vecais labais papīrs” ir vislabākais demokrātisku un godīgu vēlēšanu sabiedrotais. Interesanti, ka šādu pozīciju aizstāvēja arī Zviedrijas Civilās aizsardzības aģentūras pārstāvis, piedaloties domnīcas “Providus” rīkotajā Saeimas vēlēšanu izvērtēšanā pagājušā gada decembrī, lai gan Zviedrija citādi noteikti ir inovatīva valsts.
Līdzšinējie uzlabojumi – kosmētiski
Tomēr pēc aizvadītajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām gan ir kļuvis absolūti skaidrs, ka vēlēšanu sistēmas inovācijas Latvijas vēlēšanu norisē ir vajadzīgas. Te Latvijai pašai jāatrod savs unikāls līdzsvars starp vēlēšanu procesa uzticamību un vēlētāju izvēles izdarīšanas vieglumu.
Sarunas par to, kā tas meklējams, Saeimā norisinās jau sen. Tomēr līdz šim tās rezultējušās ar drīzāk kosmētiskiem uzlabojumiem. Vēlēšanu integritātes atbalstītāji uzsver, ka Latvijā nepieciešams vienādot visu vēlēšanu sistēmu un uz Saeimas vēlēšanām arī attiecināt t.s. vēlētāju reģistru, kas tiek sagatavots, balstoties uz iedzīvotāju reģistru, sadalot vēlētājus pa iecirkņiem pēc to deklarētās dzīvesvietas. Pašlaik šāda sistēma darbojas pašvaldību un EP vēlēšanās. Tas nozīmētu, ka Latvija atteiktos no “brīvā apmeklējuma” principa, saskaņā ar kuru vēlētājs ar pasi var “uzrasties” jebkurā iecirknī Latvijā vai ārpus tās un nobalsot, saņemot pasē spiedogu, kas kalpo kā garantija pret otrreizēju nobalsošanu. Par labu šādas sistēmas ieviešanai runā tas, ka Saeimas vēlēšanās mēdz notikt balsu pirkšana, kur uzpirkti vēlētāji tiek aizgādāti uz iecirkni, par to saņemot samaksu. Diemžēl šādi gadījumi bija izplatīti vēl 2014. gadā. Otrkārt, kopš Latvijā ieviestas personālās identifikācijas (ID) kartes (kas ir pilnvērtīgs dokuments, arī vēlētāja identifikācijai), radušās problēmas, kā izvairīties no dubultas nobalsošanas, jo ID kartē zīmogu iespiest nav iespējams.
Tomēr, raugoties no otras puses, kūtru vēlētāju situācijā katrai balsij ir nozīme. Kā zināms, 2018. gada Saeimas vēlēšanās piedalījās vien 55% vēlētāju un Eiroparlamenta 2019. gadā – 34%. Uzliekot pārāk augstas līdzdalības barjeras, varam nonākt situācijā, ka Saeimas vēlēšanās nobalso mazāk nekā 50% no visiem vēlētājiem. Tāpēc ir pašsaprotams, ka jāskatās vēlēšanu procesu inovāciju virzienā.
Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) kā inovāciju dzinulis līdz šim bijusi kūtra. Kad Saeimas deputāti lēma, ka piesaisti konkrētam vēlēšanu iecirknim, tajā skaitā lielā diasporas vēlētāju skaita dēļ, neveiks, CVK iepriekšējais vadītājs kategoriski uzstāja, ka tiešsaistes sistēma vēlētāju reģistrācijai, kur, ierodoties jebkurā iecirknī, vēlētājs tiktu automātiski reģistrēts (kā Kirgizstānā) savā iecirknī, izslēdzot iespēju nobalsot vēlreiz, nav iespējama.
Rūgta pieredze – labākais skolotājs
Pēc CVK vadības maiņas šāda sistēma tika izmēģināta aizvadītajās EP vēlēšanās un cieta neveiksmi. Sākotnējais solījums, ka iepriekšējā nobalsošanā būs iespējams balsot jebkurā iecirknī, tiešsaistē tiekot reģistrētam savējā, tomēr netika izpildīts.
Izvērtējot šo nepatīkamo notikumu apstākļus, tomēr tiek minēti izpildījuma, nevis pašas idejas sarežģījumi. Secināts, ka vienošanās par šādu “pilotrojektu” tika pieņemta pārāk vēlu, nebija iespējas to pietiekami pārbaudīt. Ar tehnoloģijām tā notiek, un šai neveiksmei nevajadzētu būt par iemeslu lēmumam atteikties no šādas tiešsaistes vēlētāju reģistrācijas. Rūgta pieredze ir vislabākais skolotājs.
Latvija, visticamāk, nesekos Igaunijas piemēram, ieviešot interneta vēlēšanas, jo tās ir dārgas un līdzdalību vēlēšanās būtiski nepaaugstina. Tā līdzdalība Eiroparlamenta vēlēšanās Igaunijā bija tikai par 3% austāka nekā Latvijā, turklāt tās nevar nodrošināt aizklātumu.
Iespējams, pamanījāt EP vēlēšanu kandidātes Ievas Ilvesas fotouzņēmumu, kurā redzams, kā viņas dzīvesbiedrs – bijušais Igaunijas prezidents Tomass Henriks Ilvess – balso, sēžot parkā uz soliņa. Skaisti jau izskatās, tomēr viņa izvēlei varēja sekot līdzi daudzi, t.sk. dzīvesbiedre. Vēlēšanu novērošanas terminoloģijā šis tiek vērtēts kā “ģimenes balsojums”, kas pārkāpj aizklātuma un brīvas izvēles izdarīšanas principus. Turklāt Igaunijā kopš interneta vēlēšanu izmēģināšanas 2005. gadā šis process pastāvīgi tiek uzlabots, ieguldot ievērojamus līdzekļus. Mūsu kaimiņvalsts no EDSO (OSCE/ODIHR) starptautiskajiem novērotājiem joprojām saņem rekomendācijas par nepieciešamību uzlabot procesa integritāti.
Rezumējot – Latvijai nav jāiet Kirgizstānas ceļš, ļaujoties tehnoloģiju vilinājumam, un nav vajadzības pārcelt vēlēšanas uz internetu, kā tas ir Igaunijā. Tomēr mums noteikti nepieciešams ieviest inovācijas vēlētāju uzskaitē un reģistrācijā, lai saglabātu mūsu “brīvā apmeklējuma” tradīciju, ticami un pārliecinoši reģistrējot vēlētājus tiešsaistē, piesaistot tos konkrētam iecirknim tikai virtuāli, tādējādi ļaujot “mūsējiem” nobalsot jebkur pasaulē, kur vien ir iecirknis, – iznākt no kartupeļu lauka, izkāpt no laivas, nokāpt no kalna, aizbraukt ar velosipēdu uz tuvāko iecirkni un nobalsot.
