Detroita ir arī Vācijā
Īpaši ap 2013. gadu Vācijā daudzās pašvaldībās bija parādu krīze. Līdzīgi kā Detroitā, ASV, arī Berlīnē un it kā bagātajā Elbas metropolē Hamburgā parāds uz vienu iedzīvotāju sasniedza 21 000 eiro, bet Brēmenē parāds uz vienu iedzīvotāju bija pat 34 000 eiro. Tomēr starp šīm Vācijas pilsētām un Detroitu ir viena liela atšķirība – Berlīne bankrotēt nevar. Tāpat kā bankrotēt nevar simtiem citu parādu pārņemto Vācijas pilsētu, jo atšķirībā no ASV, kur pašvaldības var kļūt maksātnespējīgas, Vācijā parādos nonākušas pašvaldības pie dzīvības uztur federālo zemju kredītgarantijas. Pat federālās zemes nevar bankrotēt, jo par tām garantijas uzņemas federālā valdība.
Tomēr pilnīgi bez kontroles pašvaldības ņemt kredītus arī nedrīkst. Daudzas no šīm problēmu pārņemtajām pašvaldībām jau gadiem atrodas federālo zemju piespiedu pārvaldībā, jo nekontrolēta slīgšana parādos varētu beigās novest pie Vācijas valsts maksātnespējas – vismaz teorētiski. Kā jau norādīts, pašvaldību finanses garantē federālās zemes, bet to finansējumu – federālā valdība.
Kādā veidā pašvaldības Vācijā nokļūst parādu jūgā?
Vairumā gadījumu tas ir garākas attīstības rezultāts. Grūtības piemeklē pašvaldības reģionos ar vāju ekonomisko struktūru. Tā tas, piemēram, ir noticis Rūras apgabalā, kurš savulaik bija ogļu un tērauda ražošanas centrs, un valsts ziemeļos, kur kādreiz daudzi cilvēki bija nodarbināti kuģu būvētavās. Izmaiņas saimnieciskajā attīstībā nopietni skāra šīs nozares, un pilsētas nonāca finansiālās grūtībās. Aizvien vairāk iedzīvotāju zaudēja darbu, samazinājās ieņēmumi no nodokļiem, kas radīja sociālo izdevumu pieaugumu. Pašvaldības nevarēja pat samazināt pārvaldes darbinieku skaitu, jo tieši tagad iedzīvotājiem bija nepieciešams lielāks atbalsts. Pilsētām nācās aizņemties līdzekļus, kurus atdot nevarēja, jo trūka ienākumu.
Tieši šeit ir atšķirība no pašvaldībām ASV. Tās var bankrotēt, tad ierēdņiem nākas samazināt pensijas, ir jāslēdz bērnudārzi, slimnīcas, skolas un pat jāsamazina policijā strādājošo skaits. Vācijā ir citāda attieksme pret valsts uzdevumiem, no valsts tiek sagaidīta lielāka atbildība par iedzīvotāju sociālo aizsardzību.
Šai sistēmai ir savas pozitīvās, bet arī savas negatīvās puses. Pašvaldības nejūtas spiestas maksimāli samazināt izdevumus. Šeit, piemēram, varam aplūkot Berlīnes parādu statistiku. Tā ir tiešām iespaidīga, pilsēta pat tagad, kad ieņēmumi Vācijā, arī Berlīnē, ir sasnieguši rekordlielu līmeni, parādu ir samazinājusi tikai par 4000 eiro uz vienu iedzīvotāju – no pāri par 21 000 uz 17 000 eiro. Pilsētas auditori ir secinājuši, ka Berlīne ar saviem 23 valsts sekretāriem ir viena no tām pašvaldībām Vācijā, kurā ir visvairāk ierēdņu, – samazinot pārvaldes aparātu Berlīne, varētu ietaupīt piecus miljonus eiro gadā.
Aplūkojot pašvaldību, kuras ir nonākušas lielos parādos, sarakstu, var redzēt, ka līdzās pilsētām no strukturāli vājiem reģioniem šajā sarakstā ir pārstāvētas mazās federālās zemes, pilsētvalstis Berlīne, Brēmene un Hamburga. To plašais pārvaldes aparāts patērē lielus līdzekļus. Vācijā jau gadiem runā, ka ir vajadzīga jauna administratīvi teritoriālā reforma, kura aptvertu visu federāciju. Katrā ziņā bagātīgs ierēdņu aparāts neļauj pilsētām samazināt savus parādus tādā līmenī, kā tas būtu iespējams pie pašreizējā ekonomiskā uzplaukuma. Tāpēc arī mediji bieži secina, ka pilsētām nav problēmu ar ienākumiem, problēmas ir ar pārāk augstiem izdevumiem tajās pašvaldībās, kuras nevar vai nemāk labi saimniekot.
Pašvaldību ieņēmumi
Vācijā šobrīd ir ekonomiskais uzplaukums – ne valstij, ne federālajām zemēm un pašvaldībām nenākas sūdzēties par ieņēmumu trūkumu. Tās pilsētas, kuras spēj labi saimniekot, mazina vecos parādus un iztiek bez jauniem kredītiem. Kā veidojas pašvaldību ieņēmumi Vācijā, un vai Latvija no vācu sistēmas nevarētu noskatīt kādu derīgu ideju? Palūkosimies, kādus ienākumus saņem Bavārijas galvaspilsēta Minhene, kuras budžets ir izlīdzināts jau daudzus gadus.
2019. gadā pilsēta plāno 7,5 miljardus eiro lielus ienākumus, kuriem pretī nostājas 7,2 miljardus eiro lieli izdevumi. Lauvas tiesu pilsētas budžetam dod ienākumi no nodokļiem – 4,6 miljardi jeb 64,19% no visiem ienākumiem. Visvairāk Minhene ir paredzējusi saņemt no uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) – 2019. gadā plānoti 2,740 miljardi eiro. Nākamais svarīgākais nodoklis ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), no kura daļu saņem pašvaldības. Minhene rēķinās ar 1,270 miljardiem eiro no IIN 2019. gadā. Nekustāmā īpašuma nodoklis (NĪN), kā arī pašvaldības daļa no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) veido samērā nelielu summu no pilsētas ienākumiem – attiecīgi 330 un 275 miljonus eiro.
Pie tik labiem ienākumiem pilsētas tēvi plāno investīcijās ieguldīt 1,5 miljardus eiro, kas ir par septiņiem procentiem vairāk nekā 2018. gadā, 30% izdevumu tiks atvēlēti sociālajām vajadzībām, izglītībai un sportam.
Nozīmīgs ir pilsētas ieguldījums kultūras laukā. Katra grāmata, CD vai video, kuru pilsētas iedzīvotāji paņem bibliotēkā, saņem 3,52 eiro lielu piemaksu no pilsētas budžeta. Par ieejas biļeti Kamerteātrī būtu jāmaksā 200 eiro, nevis 25 līdz 40 eiro, kā tas ir tagad. Arī katra “Minhenes filharmoniķu” koncerta biļete saņem 105 eiro piemaksu no Minhenes budžeta.
Bet atgriezīsimies pie ienākumiem, kuri nodrošina šo plašo pakalpojumu klāstu pilsētas iedzīvotājiem. Kā redzams, lielāko pašvaldību ienākumu daļu veido UIN. Šī iemesla dēļ pašvaldības Vācijā konkurē savā starpā un cenšas piesaistīt uzņēmējus savai teritorijai. Pašvaldību rīcībā ir finanšu instruments – UIN aprēķina likmes, kuras pašvaldības var mainīt atkarībā no vajadzības. Ja Minhene, kura savu iedzīvotāju pirktspējas un kvalitatīvā darbaspēka dēļ ir pievilcīga vieta ieguldījumiem, var atļauties UIN aprēķināt ar 490% likmi, tad mazāk pievilcīgas pašvaldības piedāvā uzņēmumiem daudz mazāku UIN likmi – 230% vai vēl mazāk. Vai par šādu nodokļa sadalījumu nebūtu vērts padomāt arī Latvijā? Tas varētu mainīt dažas labas pašvaldības attieksmi pret uzņēmējiem pašu teritorijā.
Finansiālā uzraudzība
Šajā jomā Latvijai vajadzētu daudz ko pārņemt no Vācijas. Lai arī vācieši dažreiz pārmet savām iestādēm nelietderīgu nodokļu izlietošanu (Nodokļu maksātāju apvienība katru gadu izdod savu “Melno grāmatu” ar nodokļu izšķērdēšanas piemēriem), tomēr pamatā tie ir nepārdomāti izdevumi, piemēram, ielas asfaltēšana divas reizes pēc kārtas vai nevajadzīgu ēku izbūvēšana. Tādi skandāli kā Rīgas domē Vācijā nav iedomājami. Pašvaldības tiek stingri uzraudzītas. Kontrolējošām iestādēm ir pilnas tiesības pieprasīt un arī saņemt visu informāciju par pašvaldību, iestāžu un organizāciju izdevumiem un ienākumiem.
Latvijā valsts un tiesībsargājošo iestāžu nespējības/nevēlēšanās dēļ sabiedrība ir pārliecināta, ka nodokļu naudas izšķērdēšana ir jāizmeklē žurnālistiem un cilvēkiem no ielas. Mēs veidojam konstrukcijas apkārt nejēdzībām, tādējādi akceptējot iestāžu nevarību/negribēšanu. Vācijā pašvaldības gan publicē nodarbināto skaitu, slodzes un attiecīgo samaksu, bet konkrētu cilvēku vārdi šajās tabulās neparādās. Neskatoties uz to, nekādu lielu skandālu par fiktīvi nodarbinātiem darbiniekiem nav. Tur nevis diletantiski norīko cilvēkus meklēt nodokļu izšķērdētājus, bet gan to uztic attiecīgajām kompetentajām iestādēm.
Sabiedrībai ir jāpieprasa izmeklēt, kas ir vainīgs, kāpēc pašvaldību uzraudzība un tiesībsargājošās iestādes nav bijušas uzdevumu augstumos. Neaizmirsīsim, ka arī pašreizējos skandālus Rīgā risināt iesāka KNAB un nevis žurnālisti vai tante Bauskā. Jāprasa no valdības, lai tā noskaidro, kāpēc pašvaldības de facto netika un vēl joprojām netiek uzraudzītas, kāpēc VARAM nevarēja kontrolēt Rīgas domes un pašvaldības uzņēmumu noslēgtos konsultantu līgumus. Nedrīkst pašvaldībai pastāvēt kādi noslēpumi pret kontrolējošo iestādi.
Ja Latvijā izdosies atrisināt šo ačgārnību, tad tādas rebes kā Rīgā (un, iespējams, arī kādā citā pašvaldībā Latvijā) nebūs iespējamas. Pagaidām mēs ar kreiso kāju kasām labo ausi, kaut gan pavisam netālu no mums – Vācijā – ir sakārtota pašvaldību uzraudzīšanas sistēma, no kuras mēs varam mācīties. Varbūt arī mēs ieraudzīsim, ka Latvijā nav tik lielu problēmu ar valsts un pašvaldību ieņēmumiem, bet gan ar nodokļu nelietderīgu, dažkārt pat kriminālu izlietošanu.
