Līdzās daudziem projektiem un labajām idejām, kas uzlabos medijpratību, svarīgi redzēt plašāku kontekstu. Ko nozīmē kļūt medijpratīgiem? Cik dažādas prasmes tas ietver? Apzināties, ka kursi, diskusijas, skolu stundas tomēr nesasniegs visus. Rēķināties, ka sabiedrībā vienmēr būs grupas, kas nevarēs apgūt šīs prasmes.
Mediju lietotāju un sapratēju plaisa
Runāšana par mediju pratību neizmaina prasmes. Medijpratība nav automātiski apgūstama. Tā ir aktīvi un nepārtraukti pilnveidojama prasme. Šis ir viens no lielākajiem katra indivīda konfliktiem, tas jāatrisina katru dienu, sastopoties ar teju katru informācijas elementu. Informācijas pārbagātība un mūsu vieglā saskare ar to rada pašuztveres ilūziju, ka to saprotam, ka spējam sekot, esam prasmīgi tikai tāpēc vien, ka lietojam. Runāšu tikai par informācijas lietošanas un izpratnes prasmi, ar kuras palīdzību neredzamā veidā katru dienu risinām vai neatrisinām medijpratības jautājumus. Lūk, daži piemēri!
Ievas Albertes rakstā “Ir” par vecākiem, kas nebija potējuši savus bērnus nejaušas apstākļu sakritības, nevis muļķības dēļ, izlasīju, ka attiecībā uz mediķiem, kuri iesaistīti, vecāki “uzticējās citu atsauksmēm”.
Tiesa, cilvēki, izvēloties pakalpojumus, iepērkoties, risinot citus jautājumus, arīdzan veidojot viedokli par politiķiem, amatpersonām, arvien vairāk uzticas citu teiktajam, kas viegli rodams tīmeklī. To var darīt, lai gan vērts zināt, ka atsauksmes par viesnīcām, veikaliem un citiem pakalpojumu sniedzējiem tiek atbilstoši vadītas, tas ir mārketinga instruments. Vēl svarīgāk, atsauksmes sniedz nelielu informācijas apjomu, visbiežāk tās attiecas uz gluži citiem apstākļiem un jautājumiem.
Gadījumā ar vecmātes izvēli dzemdībām man nav nekāda pamata apšaubīt atsauksmju patiesumu, lai kur tās dzirdētas, lasītas. Bet atsauksmes lielākoties atstāsta emocijas, atmiņas, pieredzi, kura nevar būt attiecināma uz racionālām zināšanām, kas palīdz atbildēt uz jautājumu – vai konkrētais mediķis izdara visas paredzētās manipulācijas (konkrēti – vakcinēšanu pēc bērna piedzimšanas)? Atsauksmes nav lietojamas kā galvenais sava lēmuma apstiprinājums. Taču tiek lietotas, lai gan jāmeklē cita informācija, jābūt pastāvīgi atjaunotām zināšanām. Tas iespējams, ja apzināmies “atsauksmju ekonomikas” trūkumus.
Ar informācijas izmantojumu un mediju darbu saistītā realitāte ir pastāvīgi mainīga. LTV1 Kultūras redakcijas analītiskais raidījums “Kultūršoks”, kurā pagājušā gada decembra sākumā tika vēstīts par nekorekti savāktajiem parakstiem pret ANO globalizācijas kompaktu, parāda divus bīstamus deformētas informācijas iedarbības aspektus. Lielāko uzmanību izpelnījās maldināšana, jo Lidija Lasmane-Doroņina nav piekritusi likt parakstu zem protesta vēstules. Bet raidījums parādīja citu, grūtāk atpazīstamu, bet ar mediju pratību saistītu problēmu – neinformētu spriešanu. Kā atzina paši “Kultūršoka” uzrunātie parakstītāji, viņi bija iestājušies pret migrāciju un tās objektīvajām negatīvajām sekām, bet nebija iepazinušies ar dokumentu.
Tas ir jautājums, cik lielā mērā mēs spējam atšķirt informācijas avotu vērtību un atbilstību. Tas skaidro arī jauno digitālo plaisu, kuru veido nevis digitālās informācijas lietotāji un nelietotāji, bet iespēju atšķirības starp cilvēkiem, kuri izmanto vērtīgu informāciju, un tiem, kas arī informācijas pārbagātībā paliek nezinoši.
Formālā medijpratības izglītība
Nesaku, ka Latvijā, kur mediju izglītībai nav tradīciju, būtu īpaši slikta situācija. Mēs atšķiramies, bet arī citās valstīs mediju pratība pēdējo gadu laikā nav uzlabojusies, liecina Eiropas Komisijas pētījuma projekta “Media Pluralism Monitor” (MPM) 2018. gada decembrī publiskotie dati.1 Mediju pratību parasti vērtē pēc tā, kā šīs prasmes tiek apgūtas formālajā izglītībā. Ne velti dezinformācijas ierobežošanai rosina medijpratību likt starptautiskos skolēnu zināšanu pārbaudes testos.
Jau pirms gada pēc jaunā mācību satura publicēšanas bija skaidrs, ka vārds “medijpratība” tajā nav atrodams un mūsdienu nozīmīgā prasme pieminēta ļoti dekoratīvā trešā vai ceturtā plāna lomā.2 Pilnveidojot kompetencēs balstīto jauno izglītības saturu, situācija tiek uzlabota, mediju pratību kā caurviju prasmi iekļaujot dažādās citās tēmās. Nav zināms, kā un vai vispār tas darbosies.
Nepiederu pie tiem, kas vēlas palielināt spiedienu uz skolotājiem. Latvijā medijpratības jomā vispirms ir nepieciešams apmācīt tos, kuri mācīs bērnus. Skolotājiem ir dažādi tālākizglītības kursi medijpratībā, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē notiek pētījumi, vasaras skolas. Bet kādas jomas attīstībai nepieciešams laiks. Tāds, kāds jau no 20. gs. deviņdesmitajiem gadiem medijpratības izglītībā un pētniecībā sakrāts Zviedrijā, “Nordicom” institūtā.
Indivīdi informācijas viļņos nevar un nevarēs tikt galā ar jautājumiem, kas galvassāpes sagādā valdībām un lieliem uzņēmumiem. Mēs katrs nevaram veltīt tik daudz laika tikai informācijas šķirošanai. Tāpēc nepieciešami gan automātiskie rīki informācijas kvalitātes atpazīšanai, gan regulāras mediju rubrikas, ne tikai projekti par šiem jautājumiem.
Latvijā ir daudzi projekti un mediju pratību rosinošas kampaņas, bet skolās ar informācijas un mediju lietotprasmi saistītās zināšanas nekad nav bijušas obligātajā daļā. Tās ļoti atkarīgas no katra skolotāja ieinteresētības un arī mediju pratības izglītības. Pašlaik Latvijā ir viena maģistra studiju programma Vidzemes Augstskolā “Mediju un informācijas pratība”. Ar laiku tajā un citās, ja tādas radīsies, studējušie kļūs par mediju pratības ekspertiem, varēs strādāt skolās, augstskolās, veidot mediju pratības izglītības politiku, vadīt mediju pratības ieviešanu. Taču pagaidām šādu speciālistu trūkst.
Valstīs, kurās mediju izglītībai ir ilgas tradīcijas, arvien lielāku uzmanību pievērš cilvēkiem ārpus izglītības iestādēm. Politiski motivētās un arī reālās bailes no dezinformācijas iespējām izmainīt vēlēšanu rezultātus, kā arī pieņemt nesapratīgus lēmumus par savu un savu bērnu veselību liek saprast, ka mediju pratība jāmāca visai sabiedrībai. Tad no skolotāju uzrunāšanas uzmanība tiek pievērsta mediju atbildībai.
Latvijā ir vairāki vērtīgi projekti, piemēram, TV3 “Melu anatomija”, LSM “Melu detektors” un citi, kas pierāda medijpratības tēmas vērtību. Bet mediju darbība šajā jomā liecina arī par to, ka pašiem žurnālistiem ir daudz jāmācās, un diemžēl medijpratība mediju formātu izskatā prasa lielus resursus.
Kā piemēru minēšu “Radio SWH Rock” projektu “Viltus ziņas? Izsargājies!”. Tajā asprātīgā veidā, lasot sadomātas ziņas par Akmens tilta nojaukšanu, kriptovalūtas ieviešanu Latvijā, KHL un NHL apvienošanos, tiek rosināts pārbaudīt neparastu, sensacionālu ziņu patiesumu. To visu klausīties ir jautri, bet reāla labuma maz. Ja medijā tiktu atšifrētas jau publicētas nepatiesas ziņas, nāktos ieguldīt daudz vairāk darba, nekā skaidrojot pašu sadomātu absurdu. Būtībā tā ir uzmanības pievēršanas kampaņa, bet tā atklāj galveno – medijpratība ir katra paša atbildība. Vai tiešām?
Medijpratības nesasniegtās auditorijas
Viena no bērnu mediju lietojuma un mediju pratības lielākajām ekspertēm Eiropā ir Sonja Livingstone, Londonas Ekonomikas skolas profesore. Analizējot mediju pratības politikas attīstību, viņa cenšas pievērst uzmanību tam, ka valstu izvēlētajā politikā ir problēmas. Lai kādi projekti un risinājumi iecerēti, tie ir balstīti idejā, ka mediju lietotprasme ir laba atbilde ļoti daudzām problēmām, turklāt galvenā atbildība gulstas uz indivīdu pleciem.3 Noteikti esat ievērojuši universālo atbildi: ja mūs apdraud propaganda, palīdzēs medijpratība. Ja mūsu dzīvi saindē dezinformācija, katram pašam ir jāmācās atpazīt faktus... Ja nevarat atšķirt kvalitatīvas vai klikšķu ziņas, mācieties... to pašu. Bet medijpratība nav universāla atbilde uz visām problēmām.
Dezinformāciju par politiku vai veselību rada negodprātīgi uzņēmumi, bagātās globālās platformas palīdz izplatīt nepatiesu informāciju, bet, tiklīdz jāmeklē risinājums, tas tiek uzlikts uz indivīdu pleciem, uzsver S. Livingstone. Šīs atbildības un rīcības ir jāizlīdzina, prasot arī medijiem, platformu turētājiem, dažāda līmeņa valsts institūcijām piedāvāt risinājumus un atbildēt par tiem. Tas nozīmē mainīt darbības modeļus, nevis tikai pamācīt. Teiktais attiecas uz institūcijām, izglītības jomu, uzņēmumiem.
Pirms vainot skolotājus, vērts piedāvāt izglītību un regulāru atbalstu. Izveidot palīdzības tīmekļvietni, kur medijpratības jautājumus skaidro speciālisti. Piemēram, vecākiem, skolotājiem, arī uzņēmumu vadītājiem, kur uz jautājumiem atbild ne vien komunikācijas speciālisti, bet arī psihologi, sociologi, kognitīvo zinātņu pārstāvji, tīmekļa drošības speciālisti. Regulāri plānot pētījumus, kas palīdzētu pieņemt lēmumus par medijpratības jautājumiem.
Indivīdi informācijas viļņos nevar un nevarēs tikt galā ar jautājumiem, kas galvassāpes sagādā valdībām un lieliem uzņēmumiem. Mēs katrs nevaram veltīt tik daudz laika tikai informācijas šķirošanai, lai cik atraktīvi nemudinātu “Radio SWH Rock” vai citi, vai es šī raksta sākumā, tāpēc nepieciešami gan automātiskie rīki informācijas kvalitātes atpazīšanai, gan regulāras mediju rubrikas, ne tikai projekti par šiem jautājumiem.
Lai plānotu medijpratības izglītību, jāsaprot, ka vērtīgās zināšanas un prasmes nevarēs sasniegt visus iedzīvotājus. Sabiedrībai jau laikus jārēķinās un jāgatavojas, ka būs cilvēku grupas, kuras ne informācija par mediju pratības svarīgumu, ne apmācības, ne cita veida informācija vienkārši nesasniegs. Tie būs cilvēki, kuru mediju lietojums neaptver galvenos informācijas kanālus, tie būs cilvēki, kas dažādu iemeslu pēc nevar apgūt informācijas lietošanas un atpazīšanas prasmes. Tā ir būtiska atziņa, kura jāņem vērā, pirms tiešām noticam, ka mediju pratība ir universāla atbilde visām problēmām.
1 Media Pluralism Monitor Report 2017. 2018. gada decembris.
2 Ainārs Dimants. Lielās medijpratības mazā vieta kompetenču izglītības projektā “Skola”. 2018.
3 Sonja Livingston. Media literacy – everyone’s favourite solution to the problems of regulation.Media policy project blog. 2018.
