Kā tas iespējams, ka it kā izglītoti un saprātīgi cilvēki, dažs pat ar augstāko izglītību vai laba līmeņa speciālists savā jomā, sociālajos tīklos ir spējīgi sarakstīt tādas “gudrības”, ka jebkuram, kurš orientējas attiecīgajā tematā, mute paliek vaļā? Cilvēki nez kāpēc ir pārliecināti, ka pietiek izlasīt pāris materiālu Vikipēdijā vai noskatīties kādu nezināmas izcelsmes filmiņu “YouTube”, lai kļūtu par augsta līmeņa speciālistu attiecīgajā jomā.
Kritiskā domāšana un avotu kritika – kas tas tāds? Internets dod katram teju neierobežotas iespējas publicēties, un izskatās, ka, ieraugot savas domas “nopublicētas” kaut kur “Facebook” vai tviterī, cilvēki iegūst nesatricināmu pārliecību par savu zināšanu pareizību. Studējuši Vikipēdijā un “YouTube”, šie ekonomikas, enerģijas, politoloģijas, kosmosa izpētes un daudzu citu nozaru speciālisti nenogurstoši “apgaismo” katru, kurš gadās tuvumā, par jebkuru jautājumu – no banku pārraudzības līdz valsts vadīšanai.
Varētu nepievērst uzmanību šiem plaša profila speciālistiem, pasmejoties, ka viņi cenšas pārvaldīt Visumu, neizraisot aizdomas sanitāros, ja šim fenomenam nebūtu pavisam konkrētu un nelāgu seku, kuras ir saistītas ar vispārējām vēlēšanu tiesībām. Tāpēc ir vērts iedziļināties šajā jautājumā un saprast, kāda ir atšķirība starp faktu apkopojumu un zināšanām, kuras ļauj pamatīgi izprast kādu jomu.
Kas ir triviālās zināšanas, un kā tās iegūt?
Katrs no mums ir spējīgs iegūt triviālās zināšanas gandrīz jebkurā jomā – mēs varam lasīt, piemēram, medicīnisku literatūru un uzzināt faktus par cilvēka uzbūvi, bioķīmiskajiem procesiem mūsu ķermenī un smadzenēs. Mūsdienās ir pieejama faktu gūzma teju par jebkuru tematu – vai tā būtu bioloģija, vēsture, fizika vai ekonomika. Vai tas nozīmē, ka, izlasot simtiem faktu par raķetes uzbūvi, cilvēks būs spējīgs to uzbūvēt un aizlidot uz Marsu? Diemžēl atbilde ir – nē. Tam ir vajadzīga izpratne un pamatīgas zināšanas par lidaparātu konstruēšanu, kuras var iegūt studējot, pēcāk saņemot pieredzi praktiskajā darbā.
Tas attiecas uz jebkuru jomu – triviālās zināšanas ir faktu krājums, kurš rada iespaidu, ka cilvēks pārzina attiecīgo jomu, kaut gan tā tas nav. Gluži kā anekdotē, kur Erevānas radio, atbildot uz jautājumu, kāpēc ir vajadzīgi ārsti, ja internetā visu var izlasīt, norāda, ka ārsts ir nepieciešams, lai cilvēks nenomirtu drukas kļūdas dēļ.
Bagātīgs faktu krājums vēl nenozīmē, ka cilvēks orientējas attiecīgajā jomā, ka spēj izprast likumsakarības un novērtēt, kādas sekas radīs attiecīgā rīcība. Vai mazums gadījumu, kur cilvēki, sekojot kādiem it kā loģiskiem padomiem, ir nodarījuši pat neatgriezenisku kaitējumu savai veselībai? Amatierim ir grūti izprast iegūto faktu sakarību. Lai to izvērtētu, ir jākļūst par profesionāli. Arī ekonomika vai politika ir sarežģītas jomas, kurās katrs, pat it kā vienkāršs lēmums, var radīt tālejošas vai pat bīstamas sekas.
Ja mēs neļaujam uzņēmumiem piesārņot gaisu vai ūdeņus, tad kāpēc lai mēs turpinātu ļaut sociālajiem tīkliem piesārņot mūsu informatīvo telpu un apdraudēt sabiedrības garīgo veselību?
Pavisam vienkāršs piemērs, teiksim, īrnieka un izīrētāja attiecības. Kam ir jāremontē dzīvoklis, kad īrnieks pārceļas uz citu dzīvesvietu? Vācijā gadu desmitiem bija prakse, ka to darīja īrnieks. Īrnieks parasti nopirka krāsu un dažus darbarīkus par kādiem simt vai divsimt eiro un nokrāsoja sienas. Dažiem īrniekiem tas nepatika, viņi tiesājās, un rezultātā tika pieņemts lēmums, ka pamatā par šo remontu ir atbildīgs izīrētājs.
Pirmajā brīdī šķiet, ka tas ir pareizi – izīrētājs taču saņem īri, tad lai viņš arī rūpējas par remontu. Vai jūs domājat, ka namīpašnieks pats par pārsimts eiro nopirks krāsu un ķersies pie iekšdarbiem? Vai tomēr uzticēs šo darbu krāsotājiem? Visdrīzāk, viņš izvēlēsies otro variantu – un remonts divsimt eiro vietā jau izmaksās tūkstoti vai vairāk. Šo naudu namīpašnieks, protams, no savas kabatas nemaksās, vienkārši tiks pacelta īre. Rezultātā ieguvēji būs krāsotāji, bet īrnieki par dzīvesvietu maksās vairāk – īres cenas celsies.
Minētais piemērs ir pavisam vienkāršs, un sekas paredzamas samērā viegli. Tomēr tas, kurš panāca šo spriedumu, acīmredzot tik tālu neaizdomājās. Citās jomās zaudējumi netālredzīgas rīcības dēļ var būt daudz lielāki – tāpēc nav vienalga, vai valsti vadīs šoferis un dziedātājs bez politiskās darba pieredzes, vai tomēr cilvēki ar zināšanām un pieredzi politikā. Politiķu kļūdas sabiedrībai var izmaksāt daudzus miljonus, kā to jau vairākas reizes ir pierādījuši notikumi mūsu jaunākajā vēsturē.
Fenomens, kas ieguvis īpašu bīstamību
Domāju, ka cilvēks ar labu izglītību spēs sekot šiem maniem argumentiem – gandrīz katras jomas speciālists būs pieredzējis, ka viņam kāds visgudri pamāca, kā pareizi vajadzētu rīkoties attiecīgajā nozarē, lai cik komplicēta tā nebūtu – banku, elektroenerģijas vai telekomunikāciju sektorā. Nerunājot nemaz par sportu – pat mazajā Latvijā atradīsies daudzi tūkstoši augstas klases hokeja, futbola vai basketbola treneru, kuri skaidri zina, kā būtu bijis jāvada komanda, lai tā kļūtu par pasaules čempioni. Uzklausot šo pašpārliecināto neprofesionāļu spriedumus, attiecīgās jomas speciālists, visdrīzāk, nevar saprast – smieties vai raudāt. Tomēr brīnumainā kārtā daļa no viņiem tikpat pašpārliecināti un pavirši uzņemas iztirzāt problēmas jomās, kurās viņu zināšanas ir tikai triviālajā līmenī.
Ja kārdinājumam būt par ekspertu daudzās jomās uzreiz tik viegli padodas izglītoti ļaudis, tad ko lai sagaidām no vienkārša darba darītājiem bez pieredzes sarežģītu jautājumu risināšanā? Cilvēks, kurš no iesācēja dārzeņu novākšanā vai gaļas produktu fasēšanā dažu mēnešu laikā ir kļuvis par izveicīgu šī darba darītāju, iedomājas, ka līdzīgi īsā laikā ir iespējams kļūt par deputātu, kurš spēj orientēties likumdošanā. Tas nekas, ka deputāta kandidāts no valsts pārvaldīšanas neko nesaprot – paies mēnesis vai divi – gan jau „piešausies”. Tas nekas, ka “pie ruļļiem” nonāk nejēgas, kuri situāciju valstī, visdrīzāk, padarīs vēl sliktāku, – toties būs citādi!
Tiesa, tikko aprakstītais fenomens nav jauns. Tomēr īpašu bīstamību tagad tas ieguvis divu iemeslu dēļ:
- Nekad agrāk valsts vadīšana nebija tik lielā mērā atkarīga no vēlētāja izvēles. Cilvēki samērā nesen ir izcīnījuši vēlēšanu tiesības visiem pilngadīgajiem sabiedrības locekļiem. Pie mums tikai pēdējo trīsdesmit gadu laikā vēlētājiem ir daudzmaz reālas iespējas ietekmēt valsts vadības izvēli. PSRS laikā, kā zināms, vēlēšanas bija pilnīgs farss – vēlētājiem nekādas ietekmes un izvēles nebija.
- Digitalizācija un interneta tehnoloģijas ir radījušas nopietnu izaicinājumu politiskajai komunikācijai. Gan politiķi, gan dažādu interešu lobētāji vai pat īsti ideoloģiskie diversanti sociālajos tīklos var tieši sarunāties ar sabiedrību, tādā veidā apejot profesionālos filtrus un orientāciju, kuru cilvēkiem agrāk sniedza žurnālisti un mediji.
Sociālo mediju algoritmi un to kaitīgā daba
Tieši sociālie tīkli ir tie, kuri minēto aspektu pastiprina tiktāl, ka tas kļūst par draudu demokrātiskām sabiedrībām. “Facebook” vai “YouTube” algoritmi ir ieprogrammēti tā, lai cilvēks, vienreiz sācis aplūkot vietnes materiālus, no tās tik ātri neaizietu. Tāpēc šīs platformas piedāvā aizvien jaunus un jaunus materiālus par tēmu, kura interesē attiecīgo lietotāju. Turpretī materiāli ar citādu viedokli viņam netiek parādīti, jo tas palielina iespēju, ka lietotājs vietni pametīs.
Rezultātā cilvēks, kurš gribēja uzzināt kaut ko par, piemēram, piena kaitīgumu, attiecīgajā vietnē atradīs daudzus materiālus, kuri apstiprinās viņa tēzi. Savukārt ierakstus par piena noderīgumu viņš, visdrīzāk, nemaz neredzēs. Kāds būs šī lietotāja secinājums? Pareizi, viņš paliks pie pārliecības, ka piens ir kaitīgs, jo arī visi pārējie domā tāpat. Par to, ka pretējo viedokli viņam vietnes algoritmi vienkārši neparādīja, cilvēks neaizdomāsies. Viņš nospriedīs, ka visi domā tāpat, tātad viņam ir taisnība. Ja gadīsies, ka viņa sociālo tīklu paziņu vidū būs kāds, kurš pārliecināts par pretējo, tad, visdrīzāk, izcelsies strīds, jo katra strīdā iesaistītā puse būs pārliecināta, ka visi pārējie taču domā tieši tāpat kā viņš – pretējo apgalvo vien šis dīvainis – sarunu biedrs viens pats. Adrenalīna līmenis celsies, neiecietība un agresivitāte tam līdzi.
Diemžēl ar minēto interneta tehnoloģiju kaitīgā iedarbība nebeidzas. Amerikāņu socioloģe Zeinepa Tafidži (Zeynep Tufekci) ir atklājusi, ka sociālo tīklu algoritmi virza savus lietotājus uz aizvien ekstrēmākiem uzskatiem. Savā grāmatā “Twitter and Tear Gas” viņa apraksta savu pieredzi sociālajos tīklos. Kad Z. Tafidži 2016. gadā ASV prezidenta kampaņas laikā “YouTube” meklēja video ar Donalda Trampa uzrunām vēlētājiem, portāls viņai automātiski piedāvāja white supremacists materiālus, kuri ir rasistiski un arī naidīgi pret sievietēm. Kad viņa meklēja H. Klintones vai B. Sandersa runas, tad vietne viņai piedāvāja kreiso sazvērestības teorijas par 11. septembri un līdzīgām lietām. Algoritmi nepiedāvāja viņai skatīties to, ko viņa jau bija redzējusi, bet gan līdzīgus materiālus ar aizvien ekstrēmākām versijām par attiecīgo tēmu. Turklāt “YouTube” parasti darbojas autoplay režīmā, tas nozīmē, ka nākamais video tiek atskaņots automātiski.
Meklējot materiālus par skriešanu, skatītājs saņem video par ekstrēmu maratonu. Noskatoties filmu par veģetārismu, nākamais materiāls, visdrīzāk, būs par vegānismu. Algoritmi zina, ka cilvēka uzmanību vislabāk var piesaistīt, ja viņam piedāvā aizvien uztraucošākus materiālus. Viņi izmanto cilvēka vājību – pat negribot palikt kā piekaltam pie ekrāna, lai iepazītos ar aizvien ekstrēmākām versijām.
Kāda ir izeja no apburtā loka?
Universālā pote pret šo ļaunumu pagaidām vēl nav izgudrota. Tomēr pirmais solis uz šīs ietekmes mazināšanos nav nemaz tik sarežģīts – ja cilvēki izpratīs to, kā šī sistēma darbojas, viņi vairs nebūs tik viegli apmānāmi. Informācijas izplatīšanā var palīdzēt katrs, piemērotā brīdī izskaidrojot algoritmu ietekmi citiem, kuri to vēl nezina.
Jāatzīmē arī, ka svarīga nozīme te ir kvalitatīvai izglītībai un labiem, profesionāliem medijiem. Skolā bērniem un jauniešiem ir jāapgūst spēja kritiski domāt un izvērtēt informācijas iegūšanas avotus. Savukārt medijiem daudz nopietnāk ir jāattiecas pret to izglītojošo un audzinošo funkciju, nekoncentrējoties uz izklaidi vien. Visās šajās jomās Latvijā ir vēl daudz darāmā.
Liela nozīme tālākajā attīstībā būs visaugstākā līmeņa politiķu drosmei pieķerties šī jautājuma risināšanai un piespiest sociālo tīklu īpašniekus mainīt savu biznesa modeli. Atcerēsimies, ka citās jomās jau tagad notiek valsts iejaukšanās uzņēmējdarbībā. Piemēram, darbinieku sociālā nodrošinājuma vai vides aizsardzības jomā. Ja mēs neļaujam uzņēmumiem piesārņot gaisu vai ūdeņus, tad kāpēc lai mēs turpinātu ļaut sociālajiem tīkliem piesārņot mūsu informatīvo telpu un apdraudēt sabiedrības garīgo veselību?
