NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
30. oktobrī, 2018
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Izglītība
17
17

Medijpratībai jāvairo iespējas, nevis neuzticēšanās

Līdz ar tehnoloģiju ienākšanu sadzīvē un digitālās informācijas telpas attīstību ir mainījušies sabiedrības, jo īpaši jaunākās paaudzes, sociālie paradumi un domāšanas veids. Tas neizbēgami līdzi nes ne tikai ieguvumus, bet arī riskus, kam līdzšinējās sabiedrības organizatoriskās struktūras un izglītības sistēmas nav gatavas. Ieskatu, kas šajā jomā tiek darīts dažādās pasaules valstīs, varēja gūt UNESCO Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļas ietvaros rīkotajā starptautiskajā konferencē “Media and Information Literate Cities: Voices, Powers, and Change Makers”, kas 24.–25. oktobrī norisinājās Kauņā, Lietuvā.

īsumā
  • Par medijpratību pat visaugstākajā līmenī lielākoties runā, līdz galam neizprotot, ko tā nozīmē, reducējot uz nepatiesu faktu pārbaudi un viltus ziņu atmaskošanu.
  • Internets ir vide, kurā acīmredzot tā lietotājiem ir no jauna jāvienojas un jāmāca, kā tajā uzvesties, ko drīkst un nedrīkst atļauties.
  • Sabiedrības izpratne par naida runu un tās ietekmi ne tikai uz konkrētiem upuriem, bet interneta vidi kopumā ir ierobežota.

Domājot par konferencē dzirdēto un redzēto, skaidrs ir viens – par medijpratību un informācijas pratību dzirdēsim arvien vairāk, turklāt visdažādākajās dzīves jomās, sākot ar bērnudārza un skolas izglītības programmām, individuālo drošību virtuālajā vidē un valsts drošību tā sauktajā informācijas karā, sociālo iekļautību un beidzot ar “gudro” jeb viedpilsētu (vai viedvalsts) attīstību, kas nav iedomājamas bez tehnoloģijām un iedzīvotājiem, kuri tās prot izmantot. Vēl vairāk, pēc daudzu konferences dalībnieku domām, ir pēdējais laiks medijpratību un informācijas pratību pielīdzināt tādām absolūti nepieciešamām pamatzināšanām kā lasītprasme, saskaitīšana un atņemšana, kas tiek bērniem mācīta no mazotnes.

Tomēr pārvaldes līmenī attieksme pret medijpratību un informācijas pratību dažādās pasaules valstīs ir ļoti atšķirīga. Vietām medijpratība ir tikai atsevišķu pētnieku interešu joma. Piemēram, politologs Tomass Durans Becerra (Tomas Duran Becerra), Kolumbijas Universitātes Nacionālā pētījumu centra direktors, atzina, ka Kolumbijas politiķus interesē risinājumi, kam ir tūlītējs efekts, taču ieguldījuma iedzīvotāju medijpratībā rezultāti ir redzami tikai ilgtermiņā. Tikmēr daudzviet medijpratība un informācijas pratība ieņem būtisku vietu ne tikai izglītības satura programmās (piem., Somijā), bet pat valstu nacionālajos plānošanas dokumentos (piemēram, Jamaikā) un pilsētplānošanas dokumentos ar mērķi attīstīt gudrās, izglītojošās pilsētas (piem., Kamerūnā).

Izpratne par medijpratību ir šaura

Taču tas nebūt nenozīmē, ka šajās valstīs ar medijpratību viss ir kārtībā. Kopumā vairums konferences dalībnieku runāja par problēmām, kuru risinājums būtu medijpratība. Vienlaikus, kā norādīja, piemēram, Sorbonas Universitātes profesore Divina Frau-Meigs, par medijpratību pat visaugstākajā līmenī lielākoties runā, līdz galam neizprotot, ko tā nozīmē, reducējot to uz nepatiesu faktu pārbaudi un viltus ziņu atmaskošanu. Viņa secina: “Nav šaubu, ka viltus ziņu atmaskošana ir nepieciešama, bet neesmu droša, vai tā nāk par labu medijpratības veicināšanai.”

Līdzīgu atziņu pauda arī Rietumindijas Universitātes bibliotekāre Paulete Kera (Paulette Kerr), norādot, ka gudro pilsētu koncepta iekļaušana nacionālajā attīstības plānā Jamaikā nebūt nenozīmē, ka ir izpratne par rīkiem, kā to ieviest un veicināt.

Kā norādīts UNESCO tīmekļvietnē, medijpratība un informācijas pratība ietver vairākas kompetences, piemēram:

  • spēju meklēt, kritiski izvērtēt un izmantot informāciju un mediju saturu;
  • zināšanas par cilvēku tiesībām internetā;
  • izpratni, kā cīnīties ar naida runu un pazemošanu tiešsaistē (cyber bullying);
  • izpratni par informācijas pieejamības un pielietošanas ētiskajiem aspektiem;
  • prasmi izmantot medijus, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas tā, lai sargātu demokrātiskās vērtības, veicinātu vienlīdzību, runas brīvību, kultūru un reliģiju savstarpējo dialogu, mieru utt.

Iespējams, medijpratība ir jauna pakāpe politiskās filozofijas koncepcijā par sabiedrisko līgumu, tikai šoreiz virtuālajā vidē. Daudzu konferences runātāju vēstījums caur dažādu sociālo problēmu prizmu bija līdzīgs – internets ir vide, kurā acīmredzot tā lietotājiem ir no jauna jāvienojas un jāmāca, kā tajā uzvesties, ko drīkst un nedrīkst atļauties.

Galu galā – nepieciešams kliedēt mītu, ka internetu no reālās dzīves šķir kaut kāda robeža, aiz kuras valda citi noteikumi, morāles normas un likumsakarības cilvēku attiecībās, uzsver itāļu sociālantropologs Mikele Filipo Fontefrančesko (Michele Filippo Fontefrancesco). Stāstot par projektu “Vārdi ir akmeņi” (“Words are Stones”), itāļu pētnieks atklāja, cik ierobežota ir sabiedrības izpratne par naida runu un tās ietekmi ne tikai uz konkrētiem upuriem, bet interneta vidi kopumā, kas, viņaprāt, apliecina nepieciešamību pēc jaunas morālo normu etiķetes. Tā ir mērķtiecīgi jāmāca, paralēli ieviešot kontroles un soda mehānismus, kas attiecīgi ir politisko lēmumu pieņēmēju atbildība. 

Rīks dzīves kvalitātes uzlabošanai

Tas ved arī pie secinājuma, ka medijpratība un informācijpratība tiešā veidā iespaido indivīda un sabiedrības dzīves kvalitāti, jo informācijas telpa, kurā atrodamies, lielā mērā ietekmē to, kā uztveram un attiecamies pret notiekošo, kam ticam un kā rīkojamies. Sabiedrībai, kura teju slīkst informācijas pārbagātībā, tā ir viela pārdomām.

“Pati medijpratība vēl nav tik svarīga kā tas, kas ar tās palīdzību tiek panākts. Tāpēc UNESCO atturas sniegt definīciju tam, kas ir medijpratība, jo fokusējamies uz rezultātu. Medijpratība ir ļoti plašs jēdziens, tā nav tikai mediju kritizēšana, neuzticēšanās nevienam. Tā ir iesaistīšanās, kas balstīta kritiskajā domāšanā. Es aicinu raudzīties ne tik daudz uz sociālajiem izaicinājumiem, kādus radījuši sociālie tīkli un internets, bet uz iespējām šos rīkus izmantot kopīgam labumam,” uzsvēra Altons Grizls (Alton Grizzle), UNESCO Komunikācijas un informācijas sektora programmu speciālists mediju attīstības, sabiedrības un vārda brīvības jautājumos.

Nav pārsteigums, ka visvairāk par medijpratības izglītības praktisko pieredzi bija sakāms Sārai Salomā (Saara Salomaa), Somijas Nacionālā audiovizuālā institūta vecākajai pētniecei. Šajā Ziemeļvalstī mediju izglītībai ir politisks atbalsts un finansējums jau 15 gadus un medijpratība ir viena no septiņām kompetencēm, kas caurvij visus izglītības posmus. Stāstot par šīs tēmas iekļaušanu agrās bērnības izglītības programmā, arī S. Salomā uzsvēra, ka medijpratība nav mērķis. Viņasprāt, veidojot izglītības programmas, ir jāsaprot, ka mediju izglītība ir tikai rīks, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, piemēram, atbalstīt bērnu iespējas būt aktīviem un izpaust sevi sabiedrībā. Bērni ir jāiepazīstina ar dažāda veida medijiem. Viņiem jādod iespēja eksperimentēt ar tiem, pieaugušā klātbūtnē rotaļājoties saprast, kā tie darbojas.

Somijas izglītības satura veidotāji ir sapratuši, ka medijpratība modernajā sabiedrībā ir viena no dzīves nepieciešamībām, kas jāmāca soli pa solim jau no mazotnes. “Kad bērni sāk apmeklēt bērnudārzu, auklītes un pedagogi saskaras ar milzum daudz jautājumu par internetu un tehnoloģijām. Mēs nevaram atbildēt – “Pagaidiet, līdz sāksiet iet skolā!” – vai runāt katrs kaut ko citu, tā mulsinot mazos prātus,” akcentēja pētniece.

Neskatoties uz salīdzinoši plato soli, ar kuru Somija ir priekšā daudzām citām valstīm mediju izglītības jomā, arī tā saskaras ar problēmām. Piemēram, izrādās, ka, lai runātu ar bērniem par medijpratību, ir nepieciešama zināma uzdrīkstēšanās, kuras daudziem pedagogiem pietrūkst. Skolotāji, kuri ieguvuši izglītību iepriekšējās desmitgadēs, norāda, ka viņiem pašiem trūkst zināšanu ne tikai par medijiem, bet arī tehnoloģijām. “Dīvainā kārtā pedagogi ļoti baidās, ka, runājot ar bērniem par medijpratību, viņi nevilšus pieļaus kļūdas, tā psiholoģiski traumējot bērnus. Taču patiesībā tas taču ir daudz drošāk, nekā doties ārā, kur bērni var paskriet zem mašīnas,” secināja S. Salomā.

Iespējams, tās ir niecīgas grūtības, salīdzinot ar tām, kuras nāksies risināt politikas veidotājiem, kas izliekas pārmaiņas sabiedrībā neredzam. Orientēšanās tehnoloģijās, mediju un informācijas plūsmā, atverot interneta pārlūku, jau šobrīd ir tikpat nepieciešamas prasmes kā ceļu satiksmes noteikumu zināšana, izejot ielās. “Tikmēr mēs joprojām savās izglītības sistēmās gatavojam bērnus 20. gadsimtam,” konferences ievadā situāciju raksturoja Patriks Peninks (Patrick Penninckx), Eiropas Komisijas Informācijas sabiedrības departamenta vadītājs.

Labs saturs
17
saistītie raksti
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU